Tweet

Kairos ir Dieva piepildītais, ar jēgu piepildītais laiks, kurā cilvēks ir aicināts pieņemt svarīgus lēmumus, izšķirties par tālāko ceļu. Laiku nevar izprast, ja tajā neieraugām Mūžību. Un Stankeviča kungs uzskata, ka šobrīd ir iestājies kairos – laiks, kurā mums ir iespēja gūt apjēgsmi un šķīstīšanos.

Teologs Pauls Tillihs ir teicis, ka «ikvienam laika mirklim ir bezgalīga jēga, jo mēs tajā varam izšķirties par mūsu mūžīgo nākotni». Varbūt kairos tagad ap mums ir tāpēc, ka ciešanas un sāpes to atnesušas? Par to un daudz ko citu – saruna ar Zbigņevu Stankeviču.

– Šis mums visiem ir bijis ļoti smags laika posms. Aizgājis Imants Ziedonis, Uldis Stabulnieks, Harijs Spanovskis, Aivars Brīze... Un 54 nevainīgi cilvēki izdzisa Zolitūdes traģēdijā. Kāpēc? Tā bija Dieva griba?

– Cilvēki man ir jautājuši: kur bija Dievs tajā brīdī, kad bruka jumts Zolitūdes veikalā? Kāpēc viņš nepieturēja jumtu, lai ļaudis neietu bojā? Es atbildēšu ar pretjautājumu: bet kur bija tie cilvēki, kas bija atbildīgi par to, lai šī ēka būtu droša un lai cilvēkiem nevajadzētu baidīties par savu dzīvību tad, kad viņi tur ieiet? Jautājums – kur bija Dievs tajā brīdī? – liecina par to, ka tiek mēģināts novelt atbildību no sevis un visās pasaules nelaimēs vainot Dievu.

– Bet es šo jautājumu tādā veidā neuzdevu.

– Jūs, protams, ne, es runāju par tiem, kas tiešām tā domā un runā. Nu man nepieciešama atkāpe. Dievs radīja pasauli, tās centrā ieliekot cilvēku un atdodot šo pasauli cilvēka rīcībā. Viņš teica: augļojieties, vairojieties, apstrādājiet zemi un pakļaujiet to savām vajadzībām. Milzīga Dieva dāvana, kas tika iedota cilvēkam, bija brīvība – brīvā griba, izvēles iespējas. Un Dievs nekādos apstākļos neizmantoja vardarbību pret cilvēku. Viņš vienmēr ir ļāvis izmantot šo savu dāvanu, jo pretējā gadījumā mēs kļūtu par robotiem, mankurtiem un zombijiem. Un Dievs cilvēkam arī pateica, kur ir viņa brīvības robežas, un tas ir ļaunā un labā atziņas koks. Viņš atklāja cilvēkam: kas tev nāk par labu un kas – par sliktu. Tas ir tāpat kā ceļu satiksmes noteikumi, kā automašīnas tehniskie noteikumi – benzīna vietā nedrīkst liet ūdeni, bet eļļas vietā – bērt smiltis. Dievs teica: tu vari darīt visu, ko sirds vēlas, bet labā un ļaunā robežas tev nebūs pārcelt. Jo tad tu mirdams mirsi. Un tomēr cilvēks izšķīrās par to, ka viņam sagribējās pamēģināt Dievam nepaklausīt, jo viņam šķita, ka Dievs nav labvēlīgs, Dievs viņu ierobežo. Nu, pamēģināja... Viss beidzās ar to, ka cilvēks izkrita laukā no paradīzes. Un tagad, runājot par Maxima: tā ir traģiska realitāte, bet vienlaikus skarba alegorija par visu mūsdienu civilizāciju, kurā ir iestrādāti kļūdaini elementi. Tad, kad sākas krīzes situācija, viss var sabrukt kā kāršu namiņš. Maxima gadījumā ir pilnībā redzami racionāli izskaidrojumi un iemesli, kāpēc šī celtne sabruka. Pamatā ir cilvēku kļūdas, nolaidība, alkatība. Tas viss sakoncentrējās un vienā brīdī sabruka.

– Bet Evaņģēlijā mēs lasām: neviens mats bez Dieva ziņas cilvēkam nevar nokrist.

– Kāpēc tas notika tieši šajā brīdī – tas ir noslēpums. Nav racionālas, mums izprotamas atbildes, kāpēc tas notika tieši tajā brīdī un kāpēc gāja bojā tieši cilvēki. Tas ir Dieva noslēpums.