Tweet

Vēl mūs visus vieno sāpes un nedrošība par Latvijas nākotni – par to, ka, mūsu bērniem, radiem, draugiem aizbraucot pelnīt naudu svešumā, Latvija, īpaši tās lauki kļūst tukši, par to, ka  tautsaimniecības un lauksaimniecības nozare, kas gan Ulmaņlaikos un pat padomju varas gados ir bijis Latvijas galvenais spēks un trumpis, iznīkst.  Taču  pats svarīgākais - mūs  visus vieno vēlēšanās dzīvot zaļā  un pārtikušā Latvijā. Un, lai  šo sapni īstenotu, mums ir jābūt vienotiem, jo zaļu un bagātu Latviju mēs varam  izveidot tikai kopīgiem spēkiem.

Vispirms es aicinātu atbrīvoties no  dvēselē mītošās mistiskās sajūtas, ka teju, teju atnāks Laimes lācis,  varbūt, Vairas Vīķes-Freibergas, varbūt, Aivara Lemberga  vai kādā citā  veidolā, un  darīs mūsu visus laimīgus un valsti pārtikušu.

Mums visiem – gan katram atsevišķi, gan visai tautai kopā ir  jāsaprot, ka valsts labklājība ir mūsu pašu rokās.  Mēs paši,  Latvijas pilsoņi, nosakām, kas vadīs šo valsti un kādi likumi un morāle šeit  valdīs.

Latvija nevar sacensties ar lielvalstīm, kur milzīgi koncerni masveidā ražo tiražētu produkciju.  Taču Latvija var līdzināties, piemēram, Šveicei,  kas ir tikpat neliela, taču viena no bagātākajām valstīm pasaulē. Šveice ir radījusi pasaulē par  sevi  tēlu  -  visi zina, ka  Šveicē ražotā produkcija ir ekskluzīva ar savu kvalitāti, tieši tādēļ  pasaules valstis ir gatavas to pirkt par dārgāku cenu. Arī Latvijai ir jārada pasaulē par sevi tēls  - kā par valsti ar pievienotu zaļo vērtību, kas eksportē bioloģiski audzētus lauksaimniecības produktus un  pārtiku bez pievienotām sintētiskām vielām. Latvija gan Ulmaņlaikos, gan padomju varas  gados ir pierādījusi sevi kā valsti, kas spēj ražot, mums ir bijušas rūpnīcas «VEF»,  «ALFA»  un citas. Latvijā ražošana ir jāatjauno, turklāt ar augstu pievienoto vērtību - pārdomāta ražošana, kas nepiesārņo apkārtējo vidi.

Latvijā ir daudz drosmīgu un entuziastisku uzņēmēju, kas spēj attīstīt biznesu un ražot Eiropā un pasaulē konkurētspējīgu produkciju, taču viņi ir jāatbalsta - gan finansiāli, gan morāli. Un tas ir jādara valstij, tāpēc ir nepieciešams mainīt gan valsts attieksmi, gan likumdošanu.

Latvijas zelta ādere ir kokmateriāli. Latvijā ir jāattīsta koka izstrādājumu ražošana un jāeksportē kokmateriāls ar augstu pievienoto vērtību – koka ēkas, mēbeles, grīdas segumi, rotaļlietas u.c.

Tāpat Latvija  var eksportēt izglītību. Jāatceras  arī, ka Latvija atrodas ģeogrāfiski pateicīgā vietā, vēsturiski tai  cauri ir  gājuši ļoti  ienesīgi tirdzniecības ceļi, tie  ir jāatjauno. Kā arī ļoti svarīgi ir Latvijā veidot valstij un tās iedzīvotājiem piederošas finanšu iestādes, kur uzkrāt valsts un tās iedzīvotāju naudu.

Tāpēc es, kā Latvijas patriots, no sirds aicinu : «Nestāvēsim malā!»  Tā būtu milzu bezatbildība – stāvēt malā un, neko nedarot, gaidīt, žēlojoties par valsts vadītājiem un 100 tautas kalpiem, ja paši neesam bijuši pietiekami drosmīgi un atbildīgi paust savu  šī brīža nostāju, lai mums un mūsu bērniem dzimtenē, Latvijā, klātos labāk.

Lai piepildītu kopīgo vēlmi dzīvot zaļā un  pārtikušā  Latvijā, ir jāapzinās, ka  tikai no mums ir atkarīga Latvijas nākotne, tikai no mūsu vienotas gribas paust savu viedokli un sadoties rokās - līdzīgi kā pirms 25 gadiem Baltijas ceļā.