Tweet

Liela daļa Krievijas iedzīvotāju lieliski saprot, ka brāļu karš, kurā krievu un ukraiņu jaunieši viens otru nogalina, ir vājprāts. Iespējams, daļa Krievijas iedzīvotāju nojauš, ka tas ir briesmīgs noziegums, ko Kremļa noziedznieki ir pastrādājuši pret Ukrainu un pašu tautu. Iespējams, ka daudzi Krievijas pilsoņi nojauš, ka Krimas aneksija un neoficiālā, bet nepārprotamā Krievijas bruņoto spēku agresija ir šausmīga nodevība pret Ukrainu tai ļoti grūtā brīdī.

Bieži ir dzirdēts, ka Krievijas pilsoņi klusināti, bet atzīst, ka "viss nebija pareizi". Tomēr viņu cerība, kas nereti izklausās pēc pārliecības ir, ka viss, agri vai vēlu, krieviski sakot - rassosjotsja (krievu val. - рассосётся).

Tas ir īpašs krievu vārds, kuru var tulkot dažādi - atrisināsies, uzsūksies, izzudīs. Tā dziļākā jēga ir - laiks visu dziedēs, pasaule, tai skaitā ukraiņi, samierināsies, pieņems Krimas zaudējumu kā notikušu faktu. Proti, Ukrainas krīze pamazām izplēnēs un viss atkal būs kā agrāk - Krievija būs cienījama Eiropas lielvara, Krievijas pilsoņi - cienījamas valsts pilsoņi, Krievijas biznesa ļaudis - cienījami un līdzvērtīgi partneri. Bet Krievijas politiķi varēs atgriezties savās vietās starptautiskās organizācijās kā līdzvērtīgi un cienījami dalībnieki.

Tomēr tās ir veltas cerības - nekas netiks aizmirst, nekas netiks piedots. Ukrainas tauta atcerēsies šo gļēvo un nodevīgo uzbrukumu ilgi. Pat ja Krievijai izdosies paturēt savā valdījumā Krimas pussalu, tas ļaus Ukrainai nemitīgi atgādināt Krievijas valdības nelietīgo laupītāju dabu. Vēl vairākas jauno ukraiņu paaudzes dzīvos ar šo aizvainojuma un apdraudējuma sajūtu. Viņi mācīsies no saviem tēviem un ielāgos - neuzticēties Krievijai.

Ja Krievijas pilsoņi cer uz kaut kādi mistisku atrisinājumu jeb "rassosjotsja" atliek vien apskatīties uz Baltijas valstīm - Igauniju, Latviju, Lietuvu. 14. jūnijā baltieši pieminēja 75 gadskārtu, kopš PSRS okupācijas režīms 1941. gada 14. jūnijā izsūtīja desmitiem tūkstošu nevainīgu cilvēku, tai skaitā tūkstošiem nepilngadīgu bērnu, uz Sibīrijas šausmu nometnēm. Ļoti liela daļa no viņiem aizgāja bojā - no bada, aukstuma vai čekistu sadisma. Iespējams, ka šī piemiņas diena būtu tikai atgādinājums par komunistiskā režīma noziegumiem. Tomēr pēc uzbrukuma Ukrainai, 14. jūnijs atkal ir vēl viens baiss atgādinājums par Krievijas neprognozējamību un tieksmi uz agresiju.

Līdzīgi Krievijas nav cerību uz "rassosjotsja" arī Somijā, kuras pilsoņi svēti piemin savus Ziemas kara varoņus, kuri gāja bojā aizstāvot savu valsti 1939./40. gada Ziemas karā pret PSRS milzīgo pārspēku laupītāju karā. Laiks nav ļāvis "rassosjotsja" jeb izplēnēt Polijas atmiņām par nodevīgo Staļina un Hitlera Polijas pārdalīšanu un desmitu tūkstošu poļu patriotu nodevīgu noslepkavošanu Katiņas nāves mežos 1939./40. gados

Ukraiņi šobrīd uz gadu desmitiem, ja ne simtiem ir pievienojušies baltiešiem, poļiem, somiem, kuri neuzticas, bīstas un neuzskata Krieviju par civilizētu valsti. Kāds varētu teikt, ka tā tas ir bijis visu laiku. Tas nebūs īsti precīzi. Krievijai un tās pilsoņiem pēc Berlīnes mūra krišanas 1989. gadā, Austrumeiropas valstu atbrīvošanas un vēlāk pēc 1991. gada komunistu puča sagrāves bija izdevies iemantot, atjaunot eiropiešu uzticību. Ja ne pilnībā, tad pamazām bija cerības, ka savstarpējā uzticība atjaunosies.

20. gadsimta noziegumu un pāridarījumu rētas bija dziļas un pamatīgas. Bija nepieciešams laiks, lai tās dziedētu. Diemžēl to visu pavadīja arī netaisnīgais, bet plaši izplatīts naids vai vismaz neuzticēšanās pret krieviem kā tautu. 20. gadsimta PSRS komunistu režīma noziegumos nevar un nedrīkst vainot visus krievus, bet daudzi eiropieši tomēr to darīja. Līdzīgi kā nacistiskās Vācijas noziegumus kolektīvi mēdza vainot visus vāciešus. Netaisni, bet tas tā bija.

1989. - 1991. gados nokratot un padzenot komunistisko imperiālistus un apspiedējus, krievu tauta bija izdarījusi varoņdarbu un pamatoti iemantojusi cieņu ļoti daudzu eiropiešu skatījumā. 2014. gada uzbrukums Ukrainai pilnībā sagrāva šo reputāciju un sadarbības cerību. Pār Krieviju, Maskavas Kremli atkal ir nolaidusies melnu cilvēku ēna, kas atkal uz daudziem gadiem ir sagrāvusi ticību mierīgai sadarbībai, stabilitātei un līdzāspastāvēšanai. Putins ar savu līdzskrējēju bandu ir apkaunojis miljoniem savu tautiešu. Krievijas pilsoņu cerības uz "rassosjotsja" jeb risinājumu ar laiku ir naivas un tukšas. Tik gļēvus un ciniskus noziegumus tāpat vien nepiedod un neaizmirst.

Katram kurš Latvijā iedrošināsies lepni staigāt "tē kreklā" ar Putina ģīmetni ir jārēķinās, ka viņu uzlūkos kā pretīga noziedznieka apjūsmotāju. Tas attiecas uz arī uz "Saskaņas" partijas biedriem un atbalstītājiem, kuri Saeimā nobalsoja pret Krievijas agresijas nosodījumu Ukrainā. Arī "Saskaņai" nav nekādu cerību, ka šī drausmīgā reputācija "rassosjotsja" jeb izplēnēs.