Plānojot valsts budžetu šim gadam, tika pieņemts, ka izaugsme 2016. gadā būs 3% salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. Nodokļu ienākumi tika plānoti atbilstoši izaugsmei. Ja ekonomika aug, tad nodokļus iekasēs vairāk, bet, ja ekonomika ir stabila, nodokļu summai jāpaliek nemainīgai (ja nenotiek pelēkās ekonomikas konversija uz nodokļus maksājošo biznesa segmentu).

Tomēr ekonomikas procesi norisinās neatkarīgi no koalīcijas plāniem paaugstināt valsts iepirkumu apjomus. Šī gada pirmajos piecos mēnešos kravu pārvadājumi pa dzelzceļu samazinājās par 21%, salīdzinot ar attiecīgo periodu pērn. No tā savukārt izriet, ka par līdzīgu procentu ir jāsamazinās ostās pārkrauto kravu apjomiem. Tā arī ir - piecos mēnešos samazinājums ir 20,7%, salīdzinot ar analoģisku periodu pērn.

Ļoti bēdīga aina ir vērojama Latvijas eksportā, kas laikā pēc krīzes bija galvenais ekonomiskās izaugsmes balsts. Šī gada pirmajos četros mēnešos Latvija eksportēja par 192 miljoniem eiro mazāk preču nekā pirms gada tajā pašā laika posmā. Kopējais samazinājums ir tuvu sešiem procentiem. Lai gan ievērojams eksporta samazinājums tieši uz Krieviju un citām NVS valstīm - mīnus 13,5%, tomēr kopumā eksports uz Krieviju un NVS 2016. gada pirmajos četros mēnešos bija tikai par 50 miljoniem eiro mazāks. Tas nozīmē, ka skaitliski vislielākā ietekme (trīs ceturtdaļas no eksporta samazinājuma) uz Latvijas eksporta problēmām ir nevis Krievijai un NVS, bet gan citiem ģeogrāfiskajiem tirgiem.

Ja eksports un tranzīts uzrāda dramatiskus samazinājumus, tad citos ekonomikas sektoros ir jābūt divkāršai vai pat trīskāršai izaugsmei, lai kompensētu zudumus eksportā un tranzītā. Tā kā iekšzemē vēl ir jākompensē arī Liepājas metalurga pirmsbankrota gārdziens, tad, lai izskaidrotu, kuros Latvijas tautsaimniecības sektoros rodas ekonomiskā izaugsme, ir nepieciešama bagāta fantāzija un ģeniāla iztēle. Mūsu politiskajai elitei tādas nav. Nepaskaidrojot, kuros ekonomikas sektoros rodas milzīgā izaugsme, kas kompensē eksporta un tranzīta katastrofu, Finanšu ministrija kā burvju mākslinieks no savas cepures izvelk skaitli - 2,5% liela izaugsme.

Publikai atliek ielūkoties ministru dzidrajās acīs un noticēt visam, ko tie stāsta.

Finanšu ministrija prognozē, ka inflācija šogad saglabāsies zema - 0,0% līmenī. Pašlaik uz inflācijas aprēķinu vislielākā ietekme ir tam, ka pērn maijā benzīna cena bija par 10 centiem litrā augstāka nekā 2016. gada maijā. Taču ir jāņem vērā, ka 2015. gadā no janvāra līdz jūlijam benzīna cenas palielinājās par aptuveni 20% un pēc tam sekoja tikpat liels cenu samazinājums. Degvielas cenām paliekot pašreizējā līmenī, gada otrajā pusē pašlaik uzrādītajai deflācijai vajadzēs pāriet visai jūtamā inflācijā.

Ņemot vērā to, ka izaugsmes rādītāji ir tieši saistīti ar aprēķinātās inflācijas lielumu, jautājums ir tikai par taktiku, kad parādīt to, ka Latvijas ekonomikā problēmas ir lielākas, nekā tika cerēts, veidojot šī gada budžetu. Visticamāk, ka 2016. gada valsts budžets ir bezatbildīgi optimistisks.

Finanšu ministrija ir izvēlējusies prognozēt, ka Latvijas ekonomika uzrādīs 2,5% pieaugumu pie nulles līmeņa inflācijas. Savukārt Latvijas Banka jaunākā prognozē ir jau daudz piesardzīgāka - 2,0%, kas faktiski jau ir signāls, ka valsts budžeta pārskatīšana izdevumu palielināšanas virzienā ir neatbilstoša Latvijas fiskālas disciplīnas mērķiem. Iespējams, ka LB novērtējums ir pārāk liels optimisms, lai lieki nekonfliktētu ar valdību, jo ir pamats domāt, ka eksporta un tranzīta pakalpojumu krituma ietekmē IKP izmaiņas Latvijā ir vismaz viegli negatīvas.

Savukārt daudzu nozaru ministri turpina dāsni solīt - pārdalīt, iedalīt vai izveidot taisnīgus algu modeļus. Arodbiedrības un interešu grupas izvirza savas prasības. Notiek nemitīga publiska viedokļu apmaiņa, kurā ministru vienīgais mērķis ir talantīgi vilcināt laiku, gaidot, kad atskanēs trauksmes signāls, pieprasot, lai Latvijas valdība samazinātu ieplānotos izdevumus. Ministri pēc tam plātīs rokas. Viņi būs nodemonstrējuši savu labo gribu!

Varbūt Gunta Belēviča paziņojums: «Mazi meli velk līdzi lielākus melus» ir jāsaprot ne tikai kā bijušā ministra paškritika, bet kā vispārējs valdības darba novērtējums.