Var dažādi vērtēt britu balsojumu par Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES, taču vienu var teikt pilnīgi droši. Tā ir simboliska melnā zīme visai ES politikai un tās ideoloģijai. Ja ES politiskā šķira (roka neceļas rakstīt – elite) šo zīmi ignorēs, izliksies, ka šis referendums ir tikai britu iekšpolitisko intrigu sekas, un pašapmierināti, neko nemainot, tādā pašā garā «rullēs tik tālāk», tad tā būs nepiedodama vieglprātība. Diemžēl tieši šāds turpmākās notikumu attīstības scenārijs pagaidām izskatās visticamākais.

Pats personīgi biju pret britu izstāšanos no ES un joprojām esmu pārliecināts, ka Latvijas nacionālajām interesēm visvairāk atbilst spēcīga ES, jo vāja, sadrumstalota Eiropa palielina potenciālo spriedzi kontinentā, tādējādi vairojot Latvijas politiskos un ekonomiskos apdraudējumus. Cits jautājums, kāda ir tās savienības kvalitāte, kurā dzīvojam? Referenduma rezultāti neko labu par ES neliecina. Ja kāds grib pārbīdīt akcentus un teikt, ka pie visa vainīgi toriju iekšpartejiskie cīniņi, tad viņam jāatgādina: no labām, prestižām savienībām tādu sīkumu dēļ kā iekšpartejiskie cīniņi neizstājas. Acīmredzami ES vairs nav to valstu klubs, kurā visi grib atrasties un kurā būt ir liels gods. Pienākuši laiki, kad šis klubs ir zaudējis daļu savas pievilcības auras un no tā stājas laukā. Tā nepārprotami ir ārkārtīgi spēcīga, negatīva zīme, kuru ignorēt nedrīkst.

Šī zīme ir tik nepārprotama, ka tā jāuztver gluži kā belziens ar mietu pa pieri visai līdzšinējai ES politiskajai šķirai, kura tādu īpašību kā paškritika diemžēl nepazīst. Līdz šim visās ES problēmās vienmēr vainīgi ir bijuši citi. Tikai ne pamatplūsmas politiķi, kuri nekļūdīgi zina, kā pareizi jādara un kā pareizi jādomā. Pagaidām nekas neliecina, ka ES politiskā šķira mājienu ar mietu būtu sapratusi. No ES puses nav izskanējusi ne mazākā paškritikas izpausme. Britu premjers Deivids Kamerons pieteicis savu atkāpšanos, bet ne Donalds Tusks, ne Žans Klods Junkers, ne Mārtins Šulcs situācijā, kad no viņu vadītās organizācijas bagāta, attīstīta dalībvalsts stājas ārā, nekādu savu vainu neredz. Tas, ka ES vadošā politiskā šķira ir atrāvusies «no masām», tās dienaskārtība vienkāršam cilvēkam ir sveša un nesaprotama, viņiem pat prātā nenāk. Lai gan tieši parastam cilvēkam nesaprotamais - ko viņi tur Briselē dara - rada nākamo jautājumu: kāpēc gan šī gaisa stūmēju armija man par saviem nodokļiem jāuztur? Latvijā šis jautājums varbūt nav tik aktuāls, jo nāk fondu nauda, bet Anglija ir donorvalsts. Katrs pats var sev atbildēt uz jautājumu, cik liels Latvijā būtu atbalsts dalībai ES, ja mēs būtu nevis naudas saņēmēji, bet gan devēji?

Ar to negribu teikt, ka briti ir izdarījuši pareizo izvēli. Atkārtoju vēlreiz - spēcīga ES atbilst Latvijas nacionālajām interesēm (lai cik grūti to kādam emocionāli pieņemt) un Lielbritānija ES sastāvā šo savienību tikai stiprinātu. Bet, kas noticis, tas noticis. Jāiet tālāk. Jāizdara secinājumi. Nav šaubu, ka ikvienas sabiedrības gaišākajiem prātiem sabiedrība kopumā ir jāved uz priekšu, atbilstoši saviem ideāliem, nevis jāļaujas sabiedrības zemākajiem instinktiem. Taču šie gaišākie prāti nedrīkst aizmirst, ka sabiedrības vairākums nav tik progresīvs kā viņi paši, un ar šo vairākumu jārēķinās. Ja ar vienkāršo cilvēku nerēķinās un tā vietā šaurā izredzēto lokā tiek būvēti dažādi sociālie konstrukti, tad notiek tas, kas notika Anglijā. Ja ne tik progresīvs cilvēks, redzot sev apkārt daudzus svešu kultūrtradīciju nesējus, izjūt iekšēju diskomfortu, bet viņu par šo neērtības izjūtu kaunina, izsmej, apsaukā par ksenofobu, islāmafobu, tumsoņu, populistu vai nosauc vēl kādā citā neglaimojošā vārdā, tad nav jābrīnas, ka viņš, esot vienatnē vēlēšanu kabīnē, gluži neapzināti atriebjas šiem apsaukātājiem, nobalsojot pretēji tam, «kā gribētu tie Ītonas koledžas beidzēji (Kamerons un Osborns)».

Angļu vēlētājs ir devis skaidru zīmi - godātā politiskā šķira, attopieties, nolaidieties uz zemes, ieklausieties cilvēkos un runājiet ar viņiem viņiem saprotamā valodā par viņus interesējošiem jautājumiem! Neņirgājieties par viņiem! Vai tiešām gribat sagaidīt Trampu Baltā nama Ovālajā kabinetā un Lepēnu Elizejas pilī, lai beidzot saprastu, ka zīmes ignorēt nedrīkst?