Tweet

Lidoju United lidmašīnā no Londonas uz Vašingtonu. Izveidojies reflekss, ka vislabāk rakstīt es varu apstākļos, kad esmu iesprostots noslēgtajā lidmašīnas bundžā. Iekšējā sajūta ziņo, ka pienācis laiks pārstrādāt uzsūktos iespaidus un nosūtīt atpakaļ Visumā, ko arī pacietīgi daru.

Trīs nedēļas esmu pavadījis Latvijā un neseno nedēļas nogali Londonā. Laiks Londonā bija ideāls, lai savām acīm ieraudzītu, kāda ir noskaņa britu galvaspilsētā tikai dažas dienas pēc Brexit referenduma.

Cilvēki uzvedās apmēram kā pēc kāda tuvinieka nāves vai kārtīga dzertiņa nākošajā dienā. Tādi kā samulsuši, drusku sakaunējušies, likās, ka attieksme ir, ka par mirušajiem runā vai nu labu, vai arī neko. It kā tāda Eiropas Savienība nemaz neeksistētu. Es neredzēju pilnīgi nevienu Eiropas Savienības karogu, visur plivinājās tikai viņu Jūnion Džeki. Bet arī prieku par iespēju izrauties brīvībā no Eiropas apspiestības nejutu. Drīzāk tāds kā mulsums un neizpratne, kas vispār ir noticis un kas tagad būs, tāda apjukusi pamošanās pēc murgaina miega… Premjers atkāpies un arī izstāšanās kampaņas vadoņi noslēpušies un nemaz neraujas pie vadības ruļļiem. Varu tikai iztēloties tos zoodārzus un “Country Clubus”, pa kuriem spieto elites pārstāvji un mēģina vienoties par tālāko rīcību un saķibināt rīcībspējīgu valdību. Liekas, ka neviens negaidīja šādu referenduma rezultātu un tāpēc nekādu plānu arī nebija. Daži vadošie politiķi izdomāja mazliet padedzināt kūlu, un nu uguns iemetusies arī tuvējā mežiņā, bet apdzēšanai plāna nav un arī ūdens pumpis ir saplīsis.

Angļu presē liels sašutums par bezatbildīgajiem politiķiem un tiek attīstītas visdažādākās teorijas par to, kas notiks tālāk. Vienoto tirgu pazaudēt negrib neviens, bet robežas aizvērt tā kā grib gan. Tajā pat laikā prominenti izstāšanās atbalstītāji tagad saka, ka robežas gan kontrolēs, bet imigrācija pārskatāmā laikā samazināta netiks, jo kas tad strādās, ja nelaidīs valstī tos imigrantus? The Telegraph pat uzzīmēja smuku karikatūru, kurā attēlots ielas slaucītājs un cīsiņu cepējs, abi arābiska paskata. Paraksts apakšā vēstīja “Anglijai ir vajadzīgi imigranti, kuri darīs darbus, kurus angļi paši negrib vai nevar. Piemēram, premjerministra vai opozīcijas līdera darbus.” Humors angļiem, kā vienmēr, līmenī, un tieši tāpēc šī nācija nepazudīs.

Pastaigājoties pa te lietainajām, te saulainajām Londonas ielām, latviešu valodu var dzirdēt ļoti bieži. Nesalīdzināmi biežāk nekā Denverā. Kā jau īsti latvieši, provokācijām nepadodamies un cītīgi izliekamies, ka nesaprotam nevienu viņu sacīto vārdu. Tomēr paši iekrītam, jo, runājot latviski, noslēpties Londonā nevar. Melnīgsnēja apkalpotāja libāniešu ēstuvē mums priecīga prasa, vai esam latvieši un ko daram Londonā. Viņa esot bulgāriete, bet draugs no Siguldas, esot iepazinušies internetā. Meitene drusku neticīgi noskatās un šūpo galvu, kad sakam, ka esam tikai tūristi, Londonā uz dažām dienām. Nu, nu – tādu tūristu šeit tūkstošiem, un neviens mājās netaisās.

Kā jau metropolē, Londonā katru dienu notiek tik daudz! Teātri, koncerti, muzeji, ballītes, sacensības – visneiedomājamākās iespējas. Tiem cilvēkiem, kuri šeit iesākuši dzīvot, nav nemaz daudz iemeslu, lai atgrieztos Latvijā. Daudziem jauniešiem draugi ir izklīduši pa pasauli un, iespējams, ka Anglijā pat ir plašākas iespējas socializēties, nekā dzimtenē, arī Facebooks un Draugiem taču darbojas. Darbu Anglijā atrast ir vieglāk un par to maksā vairāk, kāpēc vispār satraukties par Latviju?

Pirms pāris nedēļām Rīgā ar draugu ieklīdu taizemiešu restorānā uz Dzirnavu ielas. Esot atvēries pirms dažiem mēnešiem. Mūs apkalpoja ēstuves saimnieks, īstens taizemietis, sarkanās biksēs. Viņam piederot divi restorāni Tokijā nu un esot nolēmis, ka vajadzīga arī bāzes vieta Eiropā. “Bet kāpēc Rīga?” ar neizpratni jautājam. Rīga esot ļoti patīkama pilsēta, pēc Āzijas un Londonas pārbāztības šeit varot atpūtināt acis. Saimniekam gribējies bāzes vietu Eiropā. Taizemiešu restorānu starpā konkurence Rīgā nav liela. Turklāt arī izmaksas esot vismaz divas reizes zemākas nekā Londonā, cilvēki Latvijā esot ļoti jauki, vienīgi esot jāpierod, jo sākumā viņi izliekoties ļoti lieli un dusmīgi, un tas mazajiem taizemiešiem šķietot bīstami, bet pēc neilga laika pierodot un viss esot kārtībā.

Diezgan negaidīta iespēja palīdzēt Eiropai un cerams, ka Latvijai, ir pavērusies mūsu bijušajam premjeram Valdim Dombrovskim. Nezinu, vai Eiropas banku uzraudzības komisāra portfeli viņam iedevuši tikai paturēt, vai arī ļaus arī labu gabalu nest. Bet būtu pavisam interesanti, ja uz Rīgu varētu pārcelt Eiropas Savienības banku regulatoru, kurš šobrīd mitinās Londonā. Tas nekas, ka Rīgā trūkst labas starptautiskas skolas un visādas citādas infrastruktūras. Sabūvēsim. Bet pāris lieli debesskrāpji, kas pilni ar uzvalkos ģērbtiem klerkiem, starptautisku banku filiāles, lobistu armijas, finanšu forumi mūsu viesnīcu, golfa klubu, nekustamo īpašumu un dārgo restorānu nozarēm pat ļoti nāktu par labu. Arī taizemiešu restorānu nozares uzņēmējs tad būtu pacēlis kreiceni.

Prasīju kādam latviešu uzņēmējam un labam draugam, lai palīdz atrast darbu Rīgā jaunietim ar labu ārzemju izglītību. “Tikai neceri, ka varēšu maksāt tās Londonas algas, šeit ir Latvija un manas iespējas ir pavisam citas.” Man tomēr ir aizdomas, ka ar vienu vienīgu patriotismu vai tikumīgiem izglītības standartiem mēs jauniešus dzimtenē nenoturēsim un uz mājām neatsauksim. Vajadzēs arī normāli maksāt.