Šonedēļ, kā jau jūlijam raksturīgi, notiekošais paslīd garām viegli, radot mānīgu sajūtu, ka vasara turpināsies mūžīgi un problēmas uz mums neattieksies. Tas nekas, ja kaut kur spridzina, karo, ķīvējas. Tas nekas, ja tepat pašu mājās un pasaulē notiek dīvainas vai vismaz, maigi izsakoties, interesantas lietas.

Nu kaut vai brexit populistu pēkšņā pazušana no politiskās skatuves brīdī, kad kārotais mērķis sasniegts. Veči, kam tagad pienāktos dzert nevis štrunta bolliju, kas aizstāvējies lielveikala augstākajā plauktā, bet gan vismaz smalko Bollinger N.V. Special Cuvee šampanieti, notinušies brīdī, kad viņiem būtu jāņem vara valstī un jārullē Lielbritānija prom pa jauniegūtās brīvības ceļu. Skaidrs jau, ka rullēt pilnīgā pakaļā nevienam negribas. Viena lieta bija uz brexit rēķina vairot politisko kapitālu, otra lieta - tagad kaut ko reāli darīt. Senie grieķi to sauca par Pirra uzvaru, varbūt tāpēc viņu pēcteči nolika uz bremzēm un no grexit izvairījās. Interesanti tomēr, ko tagad iesāks brexit ideoloģiskie papuči, kas gadiem saņēma Briselē algas un spārdīja bumbuli, ne vella nedarot? Eiro silei paši krānu aizgriezuši, savu darba vietu likvidējuši, laiks pieteikties bezdarbniekos.

Pārnesot šīs brexit atraugas uz Latviju, par notikušo nudien būtu vērts pārdomāt. Īpaši jau tiem eiroskeptiķiem, kas pārtiek ne tikai no ātrajiem kredītiem, dieva žēlastības un stīgu instrumentu strinkšķināšanas. Nu kur tad pēc tam stūrēsim un kas dos naudu stūrēšanai? Galu galā arī ātrie kredīti var pazust. Skaisti jau būtu arī, ja latviešu lētticīgais elektorāts no šobrīd vērojamā priekšnesuma iegūtu kādu paliekošu mācību priekšdienām. Varu derēt, ka nākamajās pašvaldību vēlēšanās, kas, starp citu, vairs nav pat nieka gada attālumā, katrs sevi cienošs pufaikciema populists izmantos kaut ko līdzīgu brexit tehnoloģijām, kas taču bija veiksmīgas. Īpaši jau tie, kas tagad objektīvu iemeslu dēļ nevar ne iekšpagalmus asfaltēt, ne pensionāriem kādu atlaidi saķīmiķot, solīs gan eirofondu pārdali, gan pilnīgu atdalīšanos no planētas Zeme. Bet varbūt, lai nākamgad uzvarētu, vajag tieši to - ņemt un noasfaltēt kādu ielu, kuru pašvaldības vadoņi sola remontēt jau gadus piecpadsmit?

Otra nedēļas ziņa ir tā, ka jaunā veselības ministre Anda Čakša izpaudusi to, ko amata priekšgājēji laikam jau uzskatīja par neizpaužamu valsts noslēpumu. Proti, veselības apdrošināšanas sistēma katram valsts pilsonim varētu maksāt no 25 līdz 70 eiro mēnesī. Ziņa parādījās trešdien, sociālajos tīklos tai netrūka kritiķu, kuri summu dēvēja ja ne par absurdu, tad vismaz tādu, ko korumpētajai sistēmai nu noteikti nedrīkstot atdot izsaimniekošanai.

Man tomēr šķiet, ka naivas ir cerības novirzīt veselības apdrošināšanas sistēmai kādu nodokli. Kultūrā, piemēram, stāsts par Valsts Kultūrkapitāla fonda finansējuma saprātīgāku modeli jau gadiem ir iestrēdzis tieši kategoriskā negribēšanā pārdalīt nodokļus - vienīgo, kas mūsu valstij reāli dod ienākumus. Man šķiet, ka būtu jāsaprot - par medicīnu mēs maksājām, maksājam un arī turpmāk maksāsim. Es labāk to darītu veselības apdrošināšanas sistēmā, nevis aploksnē.

Trešais nedēļas jaunums ir pasaulslavenā diriģenta Andra Nelsona atteikums piedalīties leģendārajā Baireitas festivālā. Vācu preses interneta versijās atrodami arī tādi virsraksti kā Endlich Skandal in Bayreuth un DirigentenDesaster in Bayreuth. Tomēr tie ir virsraksti, kuriem nav seguma, jo pamatā jau visi atsaucas nevis uz notikušo, bet gan skandāliem apvīto Vāgnera klana dzīvesveidu. Izskanējuši minējumi, ka Andrim Nelsonam bijis līdz kaklam, ka festivāla menedžments iejaucas Parsifala iestudējumā, tomēr tas vairāk atgādina tenkas, nevis skaidrojumu, kas šobrīd ir paslēpts aiz glancēta paziņojuma. Ja gribat saprast ko vairāk, par to raksta arī The New York Times, kaut gan arī tur dominē politkorekts buļbuļ. Tomēr, ja reiz viens no pasaules labākajiem diriģentiem Andris Nelsons pateicis savu nē, tad kāpēc gan lai mēs, latvieši, viņu neatbalstītu?

Svaigākais nedēļas gardumiņš, protams, ir Krievijas un arī Ukrainas tautas mākslinieka Iļjas Rezņika nievājošie izteikumi par tiem krievu māksliniekiem, kas piedalās Laimas Vaikules festivālā. Pirms kāda laika par nodevējiem sauca latviešu māksliniekus, kas uzstājās Krievijā. Nu noticis otrādi. Diez ko tas varētu nozīmēt?