Tweet

Mani kaitina un sanikno vēlme par varītēm izrādīt slepkavu kā «slepkavu ar leģendu».

Gan Nicas slaktiņa izpildītājs, gan arī Breivīks un viņiem līdzīgie manā uztverē ir «tikai» slepkavas, «tikai» kriminālnoziedznieki, kuru nodarījumam piemeklētā bižutērija (reliģija, ideoloģija, arī atriebība…) var kalpot vien kā vainu pastiprinošs apstāklis, bet nekādā, pat visminimālākajā līmenī - kā attaisnojums. Jo viņi nogalināja tos, kam ar viņu principiem (ja tādi šiem vispār bija) nebija nekāda sakara. Viņi izvēlējās slaktēt būtībā bērnus, jo bija par gļēvu, lai izvēlētos un slaktētu ienaidniekus.

Viņu nāve nav upuris kaut kā vārdā, jo ar tādu nāves «cenu» viņi devalvē pat to, kā vārdā it kā izpaudušies. Ciktāl runāt par teroristu pašnāvnieku «pašuzupurēšanos», tiktāl es uzskatu, ka Nicas slaktiņā šī slepkavas paša «miesa» zūd bez garīga attaisnojuma. Patiess vai sacerēts «pienākums» te aprobežojas varmācībā, un šajā gadījumā vienīgais, no kā «pasaule attīrās», ir pats «upuris». Jo viņš ir autors galējam cilvēcības noliegumam gan attieksmē pret tiem, kurus nogalinājis, gan arī attieksmē pats pret sevi. Jo vairāk, cik saprotu musulmaņus, ar kuriem reiz kopā mācījos, šāda «pašuzupurēšanās» viņus nevis mobilizē, bet padara tiem radikālo, teroristu islāmu nepieejamāku. Jo arī viņiem grūti identificēt bendi kā upuri.

Turklāt - tādi slaktiņi kā Nicā vedina uzskatīt, ka mūsdienās robeža starp varoņdarbu un noziegumu ir devalvēta. Tā, pateicoties šādiem «varoņiem», ir pazudusi. Es noteikti saprastu Bībeles Samsonu, saprastu sektu Homines Intelligentiae, kura 16. gadsimtā slaktēja inkvizitorus, saprastu Če Gevaru… Taču patlaban ir palicis tikai noziegums, kuru, protams, var visādi «izpušķot». Kā saka Ž. Bodrijārs - mūsdienu terorismam vairs nav ne konkrētu mērķu, ne konkrēta ienaidnieka.

Man nav svarīgi, cik lielā mērā slaktiņš Nicā «ierakstās» tās vai citas teroristu organizācijas stratēģijā. Protams, katrā gadījumā dziļi un vispusīgi ir jāpēta, vai aiz šīm būtnēm nav stāvējuši kādi citi, vai tās bijušas tikai izpildītāji, vai nē. Taču es ieteiktu tikpat pamatīgi pagriezt galvu arī uz citu pusi un veltīt pienācīgu uzmanību tam, ka gan Eiropā, gan ASV šogad vien notikuši vairāki slaktiņi, kuros tā sauktie terorisma kājnieki bijuši paši sev arī ģenerāļi un pulkveži (nav informācijas, kas apliecinātu pretējo).

Es gan neredzu tuvākajā nākotnē iemeslus vai notikumus, kuru dēļ Latvija no perifērijas varētu nonākt teroristisko organizāciju uzmanības centrā. Taču šis «kājnieku» terorisms ir vilinošs. Jo tas ir viegli pieejams (raksta, ka Nicas slaktiņš varētu būt izmaksājis divus līdz septiņus tūkstošus eiro). Kādēļ gan man, piemēram, savas pašnāvnieka tieksmes neizvērst asiņainā izrādē, par kuru visi turklāt rakstīs? U. tml. Ar to ir jārēķinās, un tam ir jāgatavojas, lai kārtējo reizi nenāktos lauzīt rokas pēc notikuša fakta.

Lai gan tagad, pēc Nicas slaktiņa vienā laidā tiek apgalvots, ka tādus slaktiņus ir gandrīz neiespējami prognozēt. Jā, ar varmācību tikt galā nez vai būs reāli, bet ar terorismu var. Ja atceramies, tad pēc 11. septembra ASV veica plašu mobilizāciju, paredzot totālu karu pret starptautisko terorismu. Kur šī griba, tās produktīvajā daļā, pazuda? Tā vietā joprojām var apgalvot, ka terorisms un arī mūsdienu politiskie līderi pastāv savdabīgā partnerībā (ne tikai delikātu «pakalpojumu» līmenī). Vieni ražo varmācības un cietsirdības produktu - bailes, otri tās izmanto savu režīmu nostiprināšanai. Un kas tad cits bija «revolūciju eksports», ja ne terorisma iniciēšana? Un vai tad nav tā, ka šodien terorisms gan no vienu, gan otru puses tiek tēlots kā apokaliptiska parādība, kur politiskais rezultāts ir gluži vai sekundārs?

Bet - vai teroristu uzbrukumi Francijai, lai arī terorisms it kā neskaitās konvencionāls drauds, nav pietiekams iemesls, lai NATO iedarbinātu Vašingtonas līguma 5. pantu? Nolūkā iznīcināt starptautiskā terorisma bāzes un organizatorus? Ar konvencionālām un nekonvencionālām metodēm. Un vai ES līderi nesolīja izveidot kompleksu, konsolidētu, pārvalstisku terorisma iznīdēšanas sistēmu? Vai tāda ir? Faktiski - nevis specdienesti nogulēja Nicas slaktiņu, bet politiķi. Turklāt - ar profilaksi var panākt, lai arī «kājnieki» stāv pie ratiem. Piekopjot tādu politiku, kurai tauta «traucē» mazāk nekā teroristi.