Gan privātajā, gan valstiskajā nodarbinātības jomā Latvijā valda diezgan nepatīkams beztiesiskums, darbinieka tiesību ignorēšana, indivīda iespēju trūkums aizstāvēties, kad viņam dara pāri, kad darba apstākļi ir slikti vai bīstami, kad priekšnieks aizliedz pat aiziet pačurāt, jo nav, kas aizstāj pārdevēju pie kases.

Cilvēki strādā pārāk ilgas stundas, pārstrādājas, izdeg, bet neprotestē. Jo zina, ka lēkties nebūs labi - tiks atlaisti un varēs darbu mekēt kur citur. Arodbiedrību kustība Latvijā ir vārga. Ir lielās nozaru arodbiedrības, kas ko nebūt dara, taču nav tādu reālu arodbiedrību uzņēmumos kā citviet pasaulē.

Mēs tikai dzirdam, ka citviet notiek streiki un protesti. Pat tādi ļoti labi apmaksāti ļaudis kā aviokompānijas Lufthansa piloti mēdz sadusmoties un streikot. Tad ir lielas ķibeles citiem, jo nevar aizlidot uz vajadzīgo pilsētu paredzētajā laikā. Var šķist, ko viņi tur streiko, tas tāds tauku trakums, taču, nē - ir viņiem dziļi motīvi neļaut sev kāpt uz galvas, ir rūpes par savām vecumdienām, kuras var iznākt plānākas, ja neko nedarīs un neturēsies pretī.

Francijā nesen gāja vaļā pavisam skarbi protesti pret valdības lēmumu veikt nodarbinātības reformu. Viņiem tā ir tradīcija - ne tikai izkliegt lozungus un vicināt plakātus, bet arī dedzināt automašīnas un apmētāt ar Molotova kokteiļiem policistus.

Latvijā tā nedara, un varbūt tas ir ļoti labi. Streikošana un ālēšanās nodara daudz zaudējumu tautsaimniecībai un protestētājiem pašiem, ciešanas un neērtības rodas cilvēkiem, kas ne pie kā nav vainīgi. Vienīgā reize, kad sacēlās nemieri, bija viens vakars 2009. gada janvārī. Tas gan nebija gluži īsts protests, kas nācis no sabiedrības pašas, bet viena politiski ekonomiska grupējuma organizēta un samusināta ļaužu muļķošana, lai pasteidzinātu cita politiski ekonomiska grupējuma atkāpšanos no varas. Latvijā ļaudis, kad vairs nevar ciest, nepulcējas, neapvienojas, bet protesta vietā aizbrauc dzīvot un strādāt ārzemēs.

Ir arī atsevišķi indivīdi, kas meklē taisnību tiesiskā ceļā, un izrādās, ka šī metode var būt ļoti efektīva, sagādājot pamatīgas galvassāpes vadītājiem. Neilgi pirms Jāņiem Augstākā tiesa pieņēma galīgo lēmumu gadiem ilgušā strīdā starp valsti un ugunsdzēsēju Raimondu Kučinski par to, vai viņam pienākas samaksa par pusdienu pārtraukumos pavadītajām stundām. Tiesa lēma, ka pienākas. Arguments bija vienkāršs - glābējs pusdienu pārtraukumā nedrīkst pamest darba vietu, tātad pusdienu pārtraukums nemaz nav īsts brīvais laiks.

Līdz tiesas spriedumam šāda kārtība attiecās ne tikai uz visiem ugunsdzēsējiem, bet arī cietumsargiem, kā arī daļu robežsargu un policistu - kopā vairāk nekā 5000 cilvēku. Viņiem tagad pienākas kompensācijas par līdz šim neapmaksātajām pusdienu stundām. Iekšlietu ministrija izrēķinājusi, ka tam nepieciešami 22 miljoni eiro.

Kādā Rietumeiropas zemē 22 miljoni nebūtu nekas traks - tik daudz nemaksā pat viena laba futbolista kāja, taču Latvijā Iekšlietu ministrijai tā ir milzīga summa. Tādas naudas budžetā nav, to var cerēt dabūt, tikai lūdzot valdību atrast naudu kaut kur no neparedzēto gadījumu līdzekļiem. Taču arī tur nav nekādu dižo uzkrājumu - neparedzēto gadījumu naudas kulē var sagrabināt labākajā gadījumā 17 miljonus, un tad tā būs tukša. Būs interesanti redzēt, kā tagad valdība izgrozīsies - vai vilks kompensāciju izmaksas garumā, cerot, ka ugunsdzēsēji aizmirsīs, ka viņiem tās pienākas, vai kā citādi centīsies izvairīties. Vai arī tomēr samaksās, lai lieta neizvēršas nebeidzamās un ļoti daudzās tiesas prāvās. Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis nepavisam nav laimīgs. Viņam tagad jāpierunā citi kolēģi valdībā. Viņš gan nav tas, kurš iekopis pašreizējo prettiesisko darba samaksas sistēmu, taču ievārītā putra jāstrebj viņam.

Tā gadās, kad augsti ierēdņi nepadomā, ka pret cilvēkiem nedrīkst izturēties sliktāk kā pret suņiem. Policisti un ugunsdzēsēji neies streikot, jo to darīt nedrīkst, bet viņi var iet uz tiesu. Nevar strādāt 24 stundas un pa vidu neēst pusdienas. Nevar nerēķināties ar cilvēkiem. Tagad par šo nerēķināšanos piestādīts rēķins - 22 miljoni eiro.