Šobrīd šķiet pilnīgi neticami, ka tik stabila un ietekmīga organizācija kā NATO var līdzi saplaisāt, kā tās notika ar ES, kad tā zaudēja vienu no ietekmīgākajām dalībvalstīm. Tomēr der atcerēties, ka par spīti neskaitāmiem brīdinājumiem, neviens negribēja noticēt, ka Lielbritānijā vēlētāji patiešām nobalsos par izstāšanos. Eiropā valdīja bīstamā vēlmju domāšana, ka kaut kas tāds jau nevarētu notikt valstī, kurā atrodas septiņas no desmit Eiropas vislabākajām universitātēm. Tomēr notika gan.

Lai arī kā Krievija to censtos noliegt, tomēr visdrīzākais, ka neiztika bez tās aktīva atbalsta. Nav ne mazāko šaubu, ka Krievija ir viena no vislielākajām ieguvējām pēc satricinošā trieciena ES vienotībai. Lai arī kā varētu nepatikt agresīvā, nereti vulgārā Kremļa ārpolitika, nenoliedzami viņi ir aktīvi, neatlaidīgi un mērķtiecīgi. Tai pašā laikā ES politiskie līderi ir kūtri līdz absurdam - sākot jau ar Eiropas Komisijas prezidentu Žanu Klodu Junkeru, kurš pat nepapūlējās uzrunāt britu vēlētājus. Joprojām nav saprotams, kāpēc par ES līderi kļuvis pensionēts, pēc alkohola dvakojošs politiķis, kuram harismas nav vairāk kā kartupelim.

Cilvēki Eiropā tiek mierināti, ka nekas tāds nevarot notikt ar NATO, kas ir stabila un droša organizācija, mūris, kuri Putina komandai nesadrupināt. Vai eiropieši atkal neslīd bīstamos vēlmju domāšanas slazdos? Jāatceras, ka Putina brigāde darbojas nekaunīgi, mērķtiecīgi un ar dzelžainu pacietību. Viņi meklē katru mazāko spraugu un iespēju, kur ar reālpolitisku uzpirkšanu, manipulēšanu un vienkāršu diplomātisku spiedienu pamazām graut Rietumvalstu organizācijas. Čekistam Putinam ar senajiem ieroču biedriem no KGB laikiem NATO bija un ir ne tikai pretinieks, bet arī lielākais drauds un ienaidnieks. Viņu asinīs un pasaules uztverē ir ieprogrammēts naids pret NATO. Krievijas propaganda pēdējos gados šo pārliecību ir iecementējusi arī vairākumam Krievijas pilsoņu.

Kas liek domāt, ka NATO ir parādījušās bīstamas plaisas? Jau rakstīts, ka kopš 2011. gada par Krievijas kara flotes uzticamu apgādnieku Vidusjūrā kļuvusi NATO dalībvalsts Spānijā. Tā turpinājusi apgādāt Krievijas kara flotes iznīcinātāj kuģus, jūras spēku tankkuģus, zemūdenes un pat spiegu kuģus ar degvielu, ūdeni un pārtiku. Tas turpinājās arī pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai. ES un NATO augstākās amatpersonas uz to visu noskatījās ar klusējošu nevarību.

Šobrīd ir izveidojusies jauna, pamatīga plaisa starp ietekmīgo NATO dalībvalsti Turciju un pārējiem sabiedrotajiem. Krievija nekavējoties ir izmantojusi izdevību un abu valstu prezidenti Redžeps Erdogans un Vladimirs Putins šobrīd savā starpā meņģējas kā divi meža zvēri riesta laikā. Tas notiek laikā, kad Turcijas varas iestādes uz mirkli bija pamanījušās slēgt Indžirlikas aviobāzi, kuru ASV un citas koalīcijas dalībvalstis izmanto cīņā pret džihādistiem.

Mazāka, bet tikpat bīstama plaisa veidojas arī Baltijas valstīs, kuras šobrīd vēl ir uzticamas NATO dalībvalstis. Izskatās, ka Latvijā pēc 2018. gada parlamenta vēlēšanām pie varas var nākt koalīcija, kurā vadošā loma būs klaji prokremliskajai partijai "Saskaņa", tās līderis Nils Ušakovs ir aktīvs sankciju atcelšanas propagandētājs un neapšaubāms Kremļa draugs. Redzot cik "Saskaņa" mērķtiecīgi pārņēma varu Rīgā, nav šaubu, ka tikpat aktīvi tā rīkosies, kļūstot par vadošo valdības partiju. Tā nekavējoties pārņems drošības institūcijas un mēģinās pārņemt kontroli pār ietekmīgajiem sabiedriskajiem medijiem. Tad izstāšanās no NATO var kļūt par salīdzinoši vienkārši risināmu tehnisku jautājumu. Nav šaubu, ka "Saskaņas" vadošie biedri, kuri ir regulāri viesi Maskavā centīsies pakalpot saviem draugiem.

No globālās politikas viedokļa tas varētu izskatīties ne pārāk briesmīgi, bet jāatceras, ka Latvija ir tieši pa vidu starp pārējām divām Baltijas valstīm - Lietuvu un Igauniju. Tas nozīmē, ka šajā stratēģiski svarīgajā reģionā var izveidoties ļoti bīstama plaisa, kas vienādi apdraudēs gan Ziemeļeiropu, gan Centrāleiropu, arī Poliju. Piedevām, šajā brīdī prokremliskā jaunā Latvijas valdība var palūgt NATO spēkiem pamest Latviju. Tas būs ļoti skaļš pliķis ASV un NATO reputācijai.

Varētu teikt, ka šie ir dažādi, katrs savādāk vērtējami notikumi. Protams, par katru var diskutēt atsevišķi. Vienojošais ir tas, ka Putina Krievija nemitīgi meklē veidus un iespējas, kā vājināt un graut NATO vienotību un stabilitāti. Visbīstamākais ir tas, ka Putins ne tikai meklē, bet arī atrod un efektīvi izmanto šīs iespējas.

Ļoti līdzīgi kā "Brexit" gadījumā, šobrīd ir ļoti bīstami ļauties vēlmju domāšanai, ka dažas atsevišķas plaisas NATO stabilitātē nav nekas bīstams. Patiesībā ir daudz vairāk bīstamu signālu, nekā šie ļoti redzamie. ASV prezidenta kandidāta Donalda Trampa, daudzu ES un Eiropas lielvalstu līderu izteikumi liecina, ka, tīši vai netīši, viņi ir ielaidušies bīstamā tango dejā ar Putina režīmu. Izskatās, ka šajā dejā ritmu nosaka Putins.

Mums ļoti gribās domāt, ka NATO ir nesatricināms mūris. Tomēr ignorēt bīstamas plaisas ir bezatbildīgi. Īpaši, ja tas mērķtiecīgi drupina pārliecinātu un rūdītu čekistu brigādes. Referendumā rezultāts Lielbritānijā ir ļoti nopietns signāls, cik bīstama var būt vēlmju domāšana un tuvredzīgi politiķi.