Tweet

Vakar no rīta radio klausījos labklājības ministra Jāņa Reira pamatojumu, kāpēc ir būtiski daudz straujāk palielināt minimālo algu. Ja algu necels, tad tas būs šķērslis IKP pieaugumam. Minimālās algas pielikums, par kādu ir vienojusies koalīcija, esot nepietiekams un traucēšot IKP izaugsmei: «Tik zems minimālais ienākumu līmenis neļauj palielināt iekšzemes patēriņu, un līdz ar to arī ekonomikas izaugsme bremzējas.»

Oficiālā inflācija, kāda izziņota par augustu, ir 0%. Ja inflācijas aprēķins ir pareizs, tad minimālās algas palielinājums nākamajam gadam - 10 eiro lielumā - ir adekvāts. Ja inflācijas skaitļi ir pareizi, tad nākamajā gadā dzīves līmenis visiem minimālo algu saņēmējiem pieaugs par 2,7%.

Taču šāds pieaugums ir tikai tad, ja inflācijas aprēķins ir pareizs. Ja minimālās algas saņēmēju patēriņa groza cenas gada laikā ir palielinājušās par 5%, tad labklājības ministra kritika par nepietiekamo minimālās algas palielinājumu ir pamatota. Tad ir saprotami Vienotības argumenti, ka minimālo algu paaugstina nepietiekami.

Taču Ekonomikas ministrijas pārraudzībā ir Centrālā statistikas pārvalde, kuras ziņojumā par 2016. gada augustu ir rakstīts: «Vidējais patēriņa cenu līmenis gada laikā (2016. gada augustā, salīdzinot ar 2015. gada augustu) saglabājās nemainīgs.»

Ekonomikas ministram būtu jāsatiekas ar labklājības ministru un vairākas reizes jāatkārto - inflācijas nav, inflācijas nav, inflācijas nav… -, kamēr labklājības ministrs to saprastu.

Taču labklājības ministrs ietiepīgi atkārto, ka pieaugums ir nepietiekams.

Atbilde ir meklējama apstāklī, ka inflācijas lielums Latvijā un ES ir politiski jūtīgs jautājums. Inflāciju noteiktās robežās var matemātiski aprēķināt tik lielu, cik nepieciešams politisku lēmumu pamatošanai. Ja ir preču grupas, kurās cenas palielinās, un ir preču grupas, kurās cenas samazinās, tad var manipulēt ar patēriņa groza uzbūvi un uzrādīt inflācijas vai deflācijas skaitli visai plašā diapazonā.

Inflācijas skaitlis ir svarīgs, jo, nosakot inflācijas lielumu, var manipulēt ar IKP - izaugsmes lielumu.

Minēsim vienu vienkāršotu piemēru. (Detalizētāk šis jautājums ir aplūkots Tomasa Piketī grāmatā Kapitāls 21. gadsimtā, 139. lpp.) Ja šogad Latvijas IKP faktiskajās cenās ir 24 miljardi eiro, bet nākamajā gadā būs 24,3 miljardi eiro, vai var apgalvot, ka ir notikusi IKP izaugsme par 1,25%? Atbilde ir: nē! IKP izaugsme ir jārēķina nemainīgās cenās. Tāpēc ir jāzina inflācijas lielumus. Ja tiek pateikts, ka inflācija ir 0%, tad sanāk, ka IKP izaugsme ir 1,25%. Ja tiek pateikts, ka inflācija ir 3%, tad IKP nemainīgās cenās ir samazinājies par 1,75%.

Eiropas Savienībā IKP un inflācijas lielums daudzos gadījumos neoficiāli tiek noteikts politiski. Fiktīva IKP izaugsme un zema inflācija var būt ne tikai vietējo politiķu vēlme par katru cenu uzturēt veiksmes stāsta leģendu. Latvija ir daļa no eirozonas. Ja Latvija pirmajos gados pēc pievienošanās eirozonai uzrādīs ļoti sliktus ekonomiskas izaugsmes un inflācijas radītājus, tas būs ļoti, ļoti slikts signāls to valstu publikai - Čehijai, Polijai, Ungārijai un Zviedrijai -, kuras jau tāpat neraujas strauji atteikties no nacionālās valūtas un iestāties eirozonā.

Tāpēc, lai kādi procesi notiktu Latvijas ekonomikā (Krievijas tranzīts var vispār apstāties), Latvijai būs jāuzrāda pozitīva IKP pieaugums un arī zema inflācija. Eiropu nedrīkst pievilt!

Līdz ar to ir divas inflācijas: viena, kuru ar matemātiskām manipulācijām taisa tik lielu, lai tas patiktu Eiropas birokrātiem un arī IKP aprēķins būtu pozitīvs, un otra, tā ir patiesā inflācija, kuru sajūt Latvijas minimālās algas saņēmējs un kura ievērojami atšķiras no Eiropas vajadzībām konstruētā optimisma.

Viens piemērs. Šogad jūlijā, augustā un septembrī ievērojami palielinājās mobilo telefonu tarifi, bet pamatā tiem, kas izvēlējās taupīgākos tarifu plānus. Kopējais cenu pieaugums atkarībā no tarifu plāna un operatora ir robežās no 44% līdz 90%. Savukārt cenu lielums tiem, kas maksā relatīvi augstus rēķinus, principā nemainījās vai pat samazinājās. Atkarībā no tā, cik lielu proporciju nosaka attiecībā starp zema budžeta tarifu plānu lietotāju skaitu un smartfonu lietotāju skaitu, sakaru nozarē var uzrādīt gan ievērojamu inflāciju, gan arī var neuzrādīt inflāciju vispār.

Lai kādu skaitli uzrādītu publiskotajā inflācijas aprēķinā, vidējam minimālās algas saņēmējam, lai saglabātu līdz 2016. gada vasarai pieejamo pakalpojumu klāstu, nākamgad par mobilā telefona lietošanu būs jāmaksā 4,3 eiro vairāk nekā šā gada sākumā. Mobilā tarifu korekcija aprīs lielāko daļu no minimālās algas pieauguma.

Tāpēc Latvijas politikas diskusijas atgādina farsu. Arodbiedrības rāda uz oficiālās statistikas skaitļiem un pieprasa, lai tos ņem vērā, plānojot budžeta izdevumus, bet tie politiķi, kuri zina, ka oficiālie skaitļi ir fikcija, ka tie ir uzzīmēti Eiropas vajadzībām, stiepj gumiju, cik vien iespējams, un sola, sola, sola…