Nupat pirmizrādi piedzīvojis Mišela Velbeka pretrunīgi vērtētā romāna Pakļaušanās pārcēlums uz Jaunā Rīgas teātra (JRT) skatuves latviešu slavenākā režisora Alvja Hermaņa izpildījumā. Dažādos medijos nerimst plašas diskusijas gan par pašu romānu, gan par izrādi. Tas liecina, ka šī tēma – svešas kultūras ienākšana un samiernieciska pakļaušanās tai – skārusi sociāli ļoti jutīgu nervu stīgu.

Jāpiekrīt tiem kritiķiem, kuri ažiotāžu ap šo romānu saista ne tik daudz ar islāma tematiku, cik ar intelektuālās elites pārliecības krīzi, kura tikai šķietami bijusi dzelžaina, bet patiesībā izrādījusies visai ļodzīga. Hermanis ir šī ļodzīguma labākais piemērs. Salīdzinot viņa tekstus pirms dažiem gadiem ar šodienas izteikumiem, var redzēt uzskatu pavērsienu par 180 grādiem. Ņemot vērā Hermaņa autoritāti latviešu intelektuālajā kopienā, šāds kūlenis noteikti radīs plašu viļņošanos visā (cik nu tā liela) šīs kopienas pīļu dīķītī.

Pirms trim gadiem (Sestdiena, 24.05.2013.) Hermanis sevi un sev līdzīgo sabiedrības mazākumu (intelektuālo eliti) asi konfrontēja ar sabiedrības vairākumu - plebejiem un muļķiem: «Visa sociālā dzīve riņķī paliek arvien pliekanāka tieši tāpēc, ka stulbais vairākums to organizē. Mēs esam stulbā vairākuma ķīlnieki, pateicoties lēmumu pieņemšanas mehānismam. Plebejiem patīk, ka politiķis par valstiskām lietām runā vienkāršos nepaplašinātos teikumos. No tā arī vadīsimies, ka vairākums ir muļķi.» Tagad (Kultūras Diena, 11.09.2016.) viņš jau dzied pavisam citu dziesmu un cerības liek tieši uz šo konservatīvo vairākumu, kurš, izrādās, līdz šim esot ignorēts: «Gribas domāt, ka caur politiskajām vēlēšanām, kuras katrā valstī notiks, politiskā pārstāvniecība kaut kā stabilizēsies. Caur to, ka konservatīvā sabiedrības daļa, kura jebkurā sabiedrības modelī vienmēr ir vairākumā un kuras viedoklis līdz šim ir ignorēts, caur vēlēšanām to visu stabilizēs.»

Lai arī Hermaņa uzskatu pārmaiņas, visticamāk, iniciējis tā dēvētais bēgļu jautājums un potenciālā Eiropas islamizācija, viņa idejiskā apvērsuma būtība ir daudz dziļāka un tā sociālās sekas nopietnākas. Hermanis ir pateicis to, ko līdz šim reti kurš «intelektuālis» bija atļāvies pateikt - karalis ir kails. Proti, visa šī «progresa» ideoloģija, kura salona cilvēku acīs tik jauki izskatās, kamēr viss ir klusi, mierīgi un labklājīgi, kļūst vāja, nestabila un sevi aizstāvēt nespējīga, kad parādās reāli apdraudējumi. Tā dēvētā ksenofobija jeb nevēlēšanās pieņemt svešo, kura intelektuālajās aprindās līdz šim tikusi uztverta kā viennozīmīgs ļaunums, pēkšņi kļuvusi diskutabla. Varbūt tā nemaz nav tik slikta? Varbūt šai reliktajai sajūtai ir kāda sociāli svarīga aizsargfunkcija? Latviešiem, kuri jau 1940. gadā piedzīvoja plašu «citādo» invāziju un ilgstoši bija spiesti piekopt «iekļaujošu», «tolerantu» attieksmi pret «citādajiem», vajadzētu būt īpaši piesardzīgiem pret visiem šiem sociālajiem eksperimentiem, ar kuriem tā aizrāvušies kreisie progresisti. Velbeka romāna varonis - idejiski tukšais tarkšķētājs profesors (?!) Fransuā iemieso tieši to strupceļu, uz kuru mūs ved šie progresisma susaņini.

Klausoties pašmāju iesalniekus, latviešu intelektuālim var rasties atgrūdoša reakcija, taču, ja to pašu karogu paceļ tāds kultūras pīlārs kā Hermanis, situācija kļūst citāda. Protams, šī ideoloģiskā doktrīna ir vecišķi konservatīva un nav ne uz kādu nākotnes attīstību tendēta, taču, kā norāda profesors Ivars Austers (NRA, 12.09.2016.), konservatīvisms ir labākā izdzīvošanas stratēģija neskaidrās situācijās. Izskatās, ka tagad to ir sapratis arī Hermanis. Viņš ir teicis, ka JRT ir teātris, kur režisori iestudē tikai tādas izrādes, kuras viņus uzrunā personiski. Hermaņa jaunā izrāde ir par viņu pašu un tiem zālē sēdošajiem, kuriem JRT līdz šim bijis pašu konstruētās ticības galvenais templis.

Tad, kad fotografēšanās vēl nebija tik ikdienišķa kā šodien, cilvēki, redzot sevi bildēs, bieži jutās vīlušies, jo sevi no malas redzēja reti un iedomājās, ka ir izskatīgāki nekā patiesībā. Velbeks un Hermanis dod iespēju sabiedrības intelektuālajai elitei paskatīties uz sevi no malas, un tas tad arī ir šīs velbekiādes galvenais ieguvums. Tiesa, cits jautājums, vai šī «elite» būs tik intelektuāla, lai sevi tur atpazītu.