Tweet

Kad rokas pieskārās datora klaviatūrai, kāds radiodīdžejs uzlika plati, un sāka skanēt Nešaujiet mājas pievārtē putnus,/ Svēteli, svēteli nešaujiet. Protams, nebija radiodīdžeja, bija iestellēta programma, kas fonā bezpersoniski raidīja melodijas citu pēc citas. Un tomēr šī Līvu dziesma atnāca tieši laikā, iekļaujoties vispareizākajā vietā gluži kā vajadzīgais lego klucītis vakara domu celtnē.

Tīmeklis bija atnesis ziņu, ka Sanktpēterburgas gubernators Poltavčenko apstiprinājis pārtikas normatīvus kara gadījumam: tad Krievijas ziemeļu galvaspilsētas iedzīvotāji 20 dienas varēšot rēķināties ar 300 gramiem maizes dienā. Šādi normatīvi esot tikai viens no «kara gadījuma» pasākumiem. Būšot arī neaizskaramās graudu rezerves, kuru apjoms tuvāko trīs gadu laikā sasniegs 70 000 tonnu. To vajadzētu pietikt pusotram mēnesim, bet neaizskaramajiem krājumiem - 20 dienām. Lūk, tik intensīvi tiek gaidīta militāra sadursme. Atskaites par gaidīšanu nonākot Ārkārtas situāciju ministrijā. Esot notikusi arī pazemes patvertņu inventarizācija: patvertnēs varēšot izvietoties visi Maskavas iedzīvotāji.

Kamēr valstis klusi un mierīgi veido savas rezerves «izņēmuma gadījumiem», tikmēr dzirdamos un lasāmos vārdos ietērpts paziņojums par gatavošanos karam liek sastingt asinīm dzīslās. Varbūt kāds vēl nesaprot, ka pasaule šobrīd atrodas tik labilā stāvoklī, ka jebkurš pie atvērtas benzīna mucas nomests degošs sērkociņš var izraisīt tādu sprādzienu, ka tos 300 gramus maizes vienkārši nebūs kam apēst? Krievijas karaspēka koncentrēšanās pie rietumu robežas, pēkšņās militārās «mācības» un «manevri», lidaparātu riskantā plivināšanās blakus svešai gaisa telpai - tās visas, protams, ir tikai sakritības un nevainīga lielo puiku blēņošanās, kad viņiem vienkārši nav ko darīt, tāpēc vai nu jākasa dibens, vai nu jāsāk karot. Pēdējais, dabīgi, interesantāk. Un tikai nevajag šņukstēt par to, ka Baltijas valstīs tos milzīgos draudus, kas vērsti pret Krieviju, rada tie pāris NATO bataljoni, mūsu neuzvaramā armija un Zemessardze. Tā visa ir tieši tik daudz, lai kaunpilni neatkārtotos 1940. gada 17. jūnijs, ja gadījumā te vēlreiz ienāktu okupanti no austrumiem.

Mēs esam kā placdarms, un pie šīs domas jāpierod, lai cik baisa tā arī būtu. Nedz Eiropa, nedz pasaule sašutumā nepiecēlās kājās no ērtajiem pašapmierinātības krēsliem, kad Krievija iebruka Ukrainā un okupēja Krimu. Nebija tā vērts, vai ne? Tad kurš sašustu vai - lai dies nogrābstās! - sāktu militāras darbības, lai aizstāvētu trīs mazvalstiņas, kas nejauši pagadījušās Krievijai un citām lielvalstīm pa kājām? Ak, ANO protestētu? ANO ir nespējnieku organizācija, kuras Drošības padomei muti jau piekto reizi aizbāž agresorvalsts Krievija, uzliekot tai kluci, piedodiet, veto. Lūk, tagad arī: ANO un rietumvalstu amatpersonas «pauž sašutumu» par Sīrijas pilsētas Alepo bombardēšanu, ko veic Krievija draudzīgā tandēmā ar Sīrijas režīmu. Iet bojā tūkstošiem civiliedzīvotāju. Redzot šo kara ārprātu, Francija un Spānija izstrādāja rezolūcijas projektu, kas paredz pārtraukt Krievijas un Sīrijas veikto Alepo bombardēšanu. Krievija šo rezolūciju, protams, nobloķēja.

Savukārt Francija vēlējās, lai Alepo bombardēšanu izmeklētu Starptautiskā krimināltiesa un lai izvērtētu: tas ir kara noziegums vai nav? Jācer, ka izmeklēs. Un tālāk? Nosauks to par kara noziegumu. Vai nosaukšana kaut ko mainīs? Nemainīs. Tikpat labi kāda rietumvalsts varēja pieprasīt krimināltiesai izmeklēt Krievijas veiktos kara noziegumus Ukrainā. Bet tas taču neienāca prātā! Kas tad tur - tāda mācību pašaudīšanās, tur jau nav karš, tikai «bruņots konflikts», kurā iesaistīti daži «prokrieviski kaujinieki».

Tas, ka lasām par kaimiņzemes patvertņu inventarizācijām un maizes krājumiem «kara gadījumā», nav vienkārši valstiska histērija, tā ir mērķtiecīga, propagandiska darbība, jo Krievijas imperators jau sen visas pasaules šantāžu ar karu ir padarījis par galveno ārpolitikas instrumentu. Kas mums atliek? Nē, neuzminējāt, mums nav jāņem palagi un nav jādodas kapu virzienā. Mums jācer uz veselo saprātu. Un, ja sanāk laiks, jāatceras, kas skan Līvu dziesmā Svētelis: Skatieties, redziet, cik plaši un brīvi /Svētelis debesīs riņķo un slīd;/ Veroties viņā, ticēt mums gribas,/ Nebūs vairs kara ne šodien, ne rīt.