Tweet

Ja likuma grozījumi, kas ļautu vienkāršāk atlaist no darba valstij nelojālus skolu vadītājus un pedagogus, valdībā izgāja cauri bez aizķeršanās, tad Saeimā tie sākuši buksēt.

Interesanti, ka par šo Izglītības likuma grozījumu izņemšanu no Valsts budžeta paketes iestājas Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja Ilze Viņķele, kas ir izglītības ministra Kārļa Šadurska partijas Vienotība biedre, tiesa, kura gan pārstāv iekšējo opozīciju. Viņķele jautājuma detalizētāku skatīšanu pamato ar naida kurināšanas un nestabilitātes risku, un nevienlīdzīgo situāciju, kad valdību kritizējošs latviešu skolas direktors tiktu uztverts kā varonis, bet krievu skolas direktoram tas varētu maksāt amatu. Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) grozījumus virzīja ar mērķi novērst kaitējuma riskus valsts, sabiedriskajām un izglītojamo interesēm, drošībai, dot tiešākus ietekmes instrumentus valstij.

Jautājums nav tik viennozīmīgs, lai to, kā bija iecerēts, ātrā tempā izrautu caur Saeimu kopā ar budžetu, kura biezo sējumu daļa deputātu nemaz neizlasa. Attaisnojami, ja vien vilcināšanās mērķis nav aizbāzt mutes visiem valdību un dīvaino pedagogu algu reformu kritizējošiem skolu vadītājiem vai vienkārši kārtējo reizi politiķiem izrunāt sausu muti bez liela sausā atlikuma, cilājot nacionālos jautājumus. Vienlaikus raisās bažas, ka ar šiem grozījumiem tiks kosmētiski piešpaktelēti citi sistēmas caurumi, pārnesta atbildība no politiķiem, vienām institūcijām uz citām un šis instruments, kā daudzkārt tas notiek, paliks tikai uz papīra.

Vairumam vispārizglītojošo skolu darba devējs ir pašvaldība, kas direktorus apstiprina amatā un uztur skolas infrastruktūru, bet savā ziņā arī valsts, kas maksā pedagogiem algas. Skolu darbību vērtē Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD). IZM vēlas deķīti pavilkt uz savu pusi, uzsverot, ka pašvaldības dienesta ziņas izmantoja «pēc saviem ieskatiem». Bet nevar teikt, ka valstij jau tagad nav ietekmes sviru un likuma pantu cīņai ar nelojalitāti. IZM, balstoties uz IKVD atzinumiem, ir tiesības neakreditēt izglītības programmas. Spilgts piemērs bija šovasar, kad pēc Drošības policijas un IKVD ieteikumiem netika akreditēta privātā vidusskola Innova. IKVD publiski minēja problēmas ar pedagogu izglītības, kvalifikācijas un valsts valodas prasmju neatbilstību, mācību stundu slodzes pārsniegšanu, programmas neatbilstību licencētajai, īstais iemesls varētu būt saistīts tieši ar bažām par nelojalitāti valstij, pārlieku prokrieviskajām aktivitātēm. Var jau privātskola likt mīksto, bet nez vai daudzi gribēs pabeigt skolu, kas nevar izdot valsts apstiprinātu izglītības dokumentu.

Izglītības likums jau tagad paģēr pedagogiem pienākumu «audzināt Latvijas patriotus», bet izglītojamajiem - «ar cieņu izturēties pret Latvijas valsti, tās Satversmi, vēsturi, sabiedrību, valsts simboliem un latviešu valodu». Tāpat likums nosaka, ka par izglītības iestādes vadītāju drīkst strādāt persona ar nevainojamu reputāciju, kura ir lojāla Latvijai un tās Satversmei. Problēma ir tā, ka šie lojalitātes rādītāji nav viegli izmērāmi, bet ne mazāk viegli tas būs, lemjot par pedagogu atbrīvošanu nelojalitātes dēļ. Viens apšaubāmi strādājošs pants tiks aizstāts ar citu. IZM gan sola izstrādāt kritērijus nelojalitātes noteikšanai, bet atceramies, kā tai veicās ar kritērijiem tikumiskās audzināšnas kontrolēšanai skolās!

Daudz objektīvāks kritērijs būtu pilsonība. Jau pirms 13 gadiem TB/LNNK solīja panākt, ka Latvijā par skolotājiem un skolu direktoriem drīkstēs strādāt tikai Latvijas pilsoņi. Dīvaini, ka, piemēram, nepilsoņiem liegts iegādāties lauksaimniecības zemi, apsargāt ieslodzījuma vietas, strādāt Valsts meža dienestā, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, Dzimtsarakstu nodaļā, bet nav ierobežojumu strādāt ar bērniem skolās, ietekmēt viņu vēl veidojamos uzskatus, attieksmes? Bērni ir svarīga auditorija, bet viņus, tāpat kā likumus, nedrīkst izmantot politiskajā cīņā pret valdošajai koalīcijai netīkamas partijas Rīgas un dažu lielpilsētu mēriem, a priori uzskatot, ka viņi ir valstij nelojālo direktoru protežē. Nevar likumus pakārtot konjunktūrai.

Turklāt ne mazāk kaitīgi ir pedagogi un direktori, kas savu darbu veic nevērīgi, nekvalitatīvi, sistēmiski necīnās par izglītības kvalitātes celšanu, pieļauj vardarbību un slimīgu psiholoģisko klimatu skolās. Tad jau pie viena varētu vieglākas atbrīvošanas nosacījumos iekļaut arī šos kvalitātes kritērijus. Jo vairāk - tādus pat nosacījumus piemērot arī citiem valsts sektorā strādājošajiem.