Tweet

Pirmdien Saeima pirmajā lasījumā konceptuāli atbalstīja 2017. gada valsts budžeta projektu.

Atslēgas vārds iepriekšējam teikumam bija - konceptuāli, ar to domājot, nevis ierastās debates par prioritātātēm un kā šo budžetu nodevēs - par «attīstības» budžetu, par «drošības» budžetu vai kādā citā labskanīgā vārdā, bet pēc būtības - cik tajā būs naudas? Sešas stundas garajā budžeta apspriešanas gaitā tika kulstītas mēles par to, ko kāds saņems un ko nesaņems; cik labi vai slikti tiks nodrošināti apstākļi tai vai citai iedzīvotāju grupai, bet tika apiets pats svarīgākais - cik īsti naudas mums būs, ko dalīt? Sešas stundas tika dalīta lāča āda, kamēr lācis vēl mežā.

Finanšu ministrijas piedāvātajā budžeta projektā plānoti ieņēmumi 8,066 miljardi eiro, kas ir par 664 miljoniem eiro vairāk nekā šogad plānotie. Politiķiem parasti patīk atgādināt, ka naudas ir tik, cik ir, tāpēc, lūk, nevarot pacelt algas medicīnas māsām vai ugunsdzēsējiem un tautai jāsaziedo līdzekļi kāda slimnieka glābšanai, jo budžetā šim nolūkam naudas nav. Ja tā, tad gluži likumsakarīgi būtu uzdot jautājumu, no kurienes radīsies plānotais 664 miljonu eiro budžeta ieņēmumu palielinājums?

Finanšu ministrijai uz šo jautājumu ir ļoti skaidra un, kā jau finansistiem pieņemts, precīza atbilde. 2017. gadā Latvijas ekonomika pieaugs par 3,5%, kas pamatvilcienos arī nodrošinās šo budžeta ieņēmumu pieaugumu. Viss jau būtu labi, bet ironiskā kārtā tajā pašā laikā, kad Saeimā apsprieda budžeta projektu, Centrālā statistikas pārvalde (CSP) ziņoja par Latvijas IKP trešā ceturkšņa ātrā novērtējuma rādītājiem. Šie rādītāji bija šokējoši. Tie bija gluži negaidīti vairākumam ekonomistu. Latvijā IKP trešajā ceturksnī, salīdzinot ar iepriekšējā gada trešo ceturksni, pieaudzis tikai par 0,8%. Vairākums ekonomistu bija gaidījuši pieaugumu vismaz virs 2%. Protams, var teikt, ka ātrais novērtējums ietver sevī augstu potenciālās kļūdas iespēju, un nopietnāk par to runāsim 30. novembrī, kad tiks publicēts izvērstais ziņojums par IKP izmaiņām. Tomēr arī šis CSP ziņojums būtu jāvērtē kā trauksmes zvans, ka, iespējams, ne viss mūsu ekonomikā ir tā, kā gribētos, un var izrādīties, ka nākamgad plānotais 3,5% pieaugums ir tāls sapnis. Tāds pats kā deviņdesmito gadu sākumā gluži nopietni stāstītais par attīstīto Rietumvalstu labklājības līmeņa sasniegšanu, vēlākais, 2000. gadā.

Vai finanšu ministrijas speciālisti, kuri izstrādāja šo budžeta projektu, par reālo situāciju ekonomikā neko nenojauš un tikai raksta budžetā ciparus no gaisa? Nedomāju vis. Taču kāda viņiem ir alternatīva? Latvija ir apņēmusies līdz 2018. gadam izpildīt NATO prasību atvēlēt aizsardzībai 2% no IKP. Drošība pāri visam, un taupīšana uz šī rēķina nav iespējama. Atbilstoši finansējuma pieauguma grafikam nākamgad izdevumi aizsardzībai jāpalielina par 98 miljoniem eiro. Šo palielinājumu aiztikt nedrīkst. Bet vai izdevumu palielinājumu izglītībai, zinātnei, medicīnai un citām vitāli svarīgām nozarēm drīkst apcirpt «veiksmes stāsta» autoru stilā?

Nākamgad sākas jauna aktīvā vēlēšanu fāze - 2017. gadā pašvaldību vēlēšanas, 2018. gadā Saeimas vēlēšanas. Pārmērīga skopošanās jebkurā no šīm nozarēm draud ar politisku nestabilitāti, jo neviens politiskais spēks sevi negrib pozicionēt kā tādu, kurš ir tik vājš, ka uz viņa rēķina citi var savas spalvas spodrināt, - redz, mūsu pārvaldītajai nozarei naudu piešķīra, bet jūsu ne. Tāpēc budžets jāplāno ar tik lielu ienākumu bāzi, lai pietiek visiem.

Atklāts paliek jautājums, kas notiks, ja nākamgad plānotā 3,5% ekonomikas pieauguma nebūs un līdz ar to arī budžeta ieņēmumi nebūs tik lieli, kā plānots? Latvija vienmēr ir centusies būt fiskālās disciplīnas paraugvalsts, svēti ticot pašiedvestajai (vai banku sektora iestāstītajai) pārliecībai, ka fiskālā pieticība ir vienīgais patiesais ceļš uz pārticību. DNB bankas analītiķis Pēteris Strautiņš šo domāšanas modeli sauc par fiskālo mazohismu, un viņa redzējumam var tikai pievienoties. Visas attīstītās valstis ar budžeta deficītu «spēlējas» daudz elastīgāk. Francijas, Lielbritānijas fiskālā (ne)disciplīna ir tāda, kāda mums pat visekstrēmākajiem «tērētājiem» nav prātā nākusi. Lielbritānijā kopš 2007. gada neviens budžets nav bijis ar mazāku deficītu kā 4,3% no IKP (2015. gadā). Mūsu mūžīgā žņaugšanās ir novedusi pie tā, ka ekonomikā gadiem trūkst naudas (investīciju) un rezultāts ir ekonomiskās stagnācijas draudi. Praksē tas nozīmē, ja nākamgad lācis netiks nomedīts (budžeta ieņēmumi nebūs tik lieli, kā plānots), tad lāča āda būs jādala uz parāda.