Tweet

Valsts prezidents Raimonds Vējonis un viņa izveidotā ekspertu grupa kārtējo reizi cenšas pacelt darba kārtībā sabiedrības saliedētības tēmu. Vai šie centieni paliks kārtējās akadēmiskās parunāšanas, koncepciju un citu labo vēlējumu līmenī, vai arī rosinās reālas izmaiņas?

Nesen Rīgas pilī notika diskusija «par piederības latviešu nācijai noteikšanas pamatiem», kur apspriests arī sabiedrības ekspertu ziņojums par sasniegumiem un nepieciešamajiem risinājumiem šajā jomā. Tajā runāts par tādiem principiem kā kultūru dialogs, kultūru savstarpējā iekļaušana, efektīva līdzdalība, visu sabiedrības grupu līdztiesība, divvirzienu politika u.tml., kas labi izskatās politikas teorijā, bet grūti akumulējama likumu veidā un iedzīvināma sabiedrībā. Tamlīdzīgu teoretizēšanu jau esam dzirdējuši vairākkārt, bet katrreiz secinām to pašu: sabiedrības integrācija faktiski nenotiek. Arī šajā ziņojumā atzīts, ka, neraugoties uz sabiedrības integrācijas jautājumu iekļaušanu politikas dokumentos un virkni iniciatīvu, «de facto saliedētība Latvijas sabiedrībā vēl nav sasniegta».

Interesants ieteikums ziņojumā papildināt sociālā darbinieka, sociālā pedagoga, psihologa, skolotāja, vecāko virsnieku profesiju standartus ar profesionālās kompetences prasībām «darbam ar kultūras piederības ziņā atšķirīgiem cilvēkiem». Ko tas varētu nozīmēt? Kur šīs kultūras atšķirības ir definētas? Vai tiešām jāseko stereotipiem par to, kādas īpašības ir romiem, ebrejiem, krieviem (atturēšos tās kultivēt)? Vienīgās definējamās «kultūras piederības atšķirības» ir valodas prasmes, attiecīgi šis ieteikums jāsaprot kā slēptas obligātas krievu valodas prasmes prasības šo profesiju pārstāvjiem.

No pagarākā secinājumu un ieteikumu klāsta Vējonis izvēlējies akcentēt jautājumu par pilsonību nepilsoņu bērniem. «Latvijā dzimušiem nepilsoņu bērniem būtu jākļūst par Latvijas pilsoņiem līdz ar piedzimšanas brīdi. Mums jābeidz radīt aizvien jaunus neesošas valsts pilsoņus un bijušās PSRS valsts piederīgos,» postulējis prezidents. Vai te no mušas nav uzpūsts zilonis? Pirmkārt, nepilsoņu skaitam un īpatsvaram Latvijā ir tendence pastāvīgi kristies. Latvijā ir ap 12% jeb 247 000 nepilsoņu, no kuriem bērni līdz 15 gadiem - 7000. Nesaku, ka 7000 bērnu nepilsoņu ir nieks, bet problēma dot Latvijas pilsonību Latvijā dzimušajiem bērniem gan vairs nepastāv! Jau no 2013. gada Pilsonības likumā spēkā ir norma, kas nosaka: «Bērns, kurš dzimis Latvijā pēc 1991. gada 21. augusta, atzīstams par Latvijas pilsoni vienlaikus ar bērna dzimšanas fakta reģistrāciju, pamatojoties uz viena vecāka pausto gribu.» Prezidenta un komisijas ierosinājumā būtībā runa ir tikai par šā iesnieguma posma izlaišanu. Bet nianse ir būtiska - esošais likums noskaidro vēlmi kļūt par pilsoni, bet rosinātās izmaiņas būtībā met pakaļ pilsonību: gribi vai nē - automātiski reģistrēsim par pilsoni! Vai tikai tāpēc, ka bērns par pilsoni kļuvis automātiski, nevis vecāku apzinātas izvēles rezultātā, viņš būs valstij lojāls? Tas tomēr būs atkarīgs no viņa ģimenes, sociālās vides, izglītības iestādes, arī no sociālekonomiskās situācijas un valsts un sabiedrības kopējām attiecībām vai pareizāk - plaisas starp tām, kas pašlaik plešas arvien plašāka. Bet komisija savā augsto frāžu stilā raksta: fakts, ka Latvijā dzimušiem bērniem joprojām netiek automātiski piešķirts pilsoņa statuss, traucējot «iedibināt pilnībā iekļaujošas pilsoniskas līdzdalības iespējas».

Jāpiekrīt prezidenta atziņai, ka «sabiedrības saliedētība ir viens no nacionālās drošības jautājumiem». Izskatās gan, ka sabiedrība ar katrām vēlēšanām un, jo īpaši, ar katru valsts budžetu kļūst arvien saliedētāka - pret politiķiem, ierēdniecību, valsts nodokļu politikas izmaiņām iepretim pašu politiķu nemitīgajai algu paaugstināšanai un nodokļu maksātāju sakasītās naudas tērēšanai deputātu kvotās, dārgās būvēs, nomātu ēku dārgos remontos, kamēr daudziem nepietiek primārām eksistenciālajām vajadzībām. Primāri politiķiem būtu jādomā par tādu valsts pārvaldi, politisko kultūru un kopīgo vērtību pārstāvniecību, ko akceptētu sabiedrības vairākums neatkarīgi no nacionālās piederības. Un te ir daudz plašāks darbalauks nekā etniskās uzvedības koriģēšanā, gluži vai kā mēģinot ar likumu palīdzību regulēt privāto dzīvi. Tas, ko valsts var izdarīt - dot iespējas visupirms apgūt latviešu valodu un iegūt pilsonību - šīs iespējas ir, bet tās nav jāmet pakaļ. Drīzāk jādomā par to, lai arvien vairāk Latvijas iedzīvotāju paši vēlētos Latvijas pilsonību iegūt, lepotos ar to, bet to izdarīt ir grūtāk nekā mainīt vienu likuma normu.