Tweet

Valsts prezidents Raimonds Vējonis tomēr piektdien lēmis izsludināt grozījumus Izglītības likumā, kas tostarp paredz iespēju no darba atbrīvot valstij nelojālus pedagogus.

Kā skaidroja prezidenta preses padomnieks Jānis Siksnis, Vējonis izsludinās valsts budžeta likuma paketē ietverto likumu Grozījumi Izglītības likumā, neraugoties uz to, ka atsevišķas likumā ietvertās normas ir bez tiešas ietekmes uz valsts budžetu un to virzīšana valsts budžeta paketē sabiedrībā pamatoti radījusi neizpratni.

Nodot šos grozījumus otrreizējai caurlūkošanai bija lūgusi izglītības un zinātnieku arodbiedrība un izglītības vadītāju asociācija.

Izsludinot grozījumus, Vējonis gan bilda Saeimai, ka no tādas prakses turpmāk vajadzētu atteikties, - ka nav diez cik glīti valsts budžeta likuma paketē veikt izmaiņas nozarēm un sabiedrībai būtiskos jautājumos, ja šīm izmaiņām nav tiešas ietekmes uz budžetu.

Ar šiem grozījumiem it kā jau viss tik pareizi izskatās - pats par sevi saprotams, ka skolotājiem jābūt lojāliem Satversmei un Latvijas Republikai un likuma pārkāpējs nevar būt skolotājs. Izglītības likumā jau tāpat bija ietvertas šīm prasībām jau ļoti līdzīgas prasības. Taču izglītības un zinātnes ministram Kārlim Šadurskim (Vienotība) ir gribējies tā īpaši uzpedalizēti uzsvērt savu lielo patriotismu. Un vai tad Nacionālā apvienība ies iebilst ko pret lojalitātes prasību? Un citu partiju deputāti taču arī negrib tikt tādā pulciņā, kurā viņus varētu apsaukāt par nelojāliem.

Vēl ir problēma, ka lojalitāte un tādi teikumi kā «audzināt krietnus, godprātīgus, atbildīgus cilvēkus - Latvijas patriotus, stiprināt piederību Latvijas Republikai» ir vairāk no lirikas, ne juridiskas valodas. Un kurš skolotājs būs tāds, kurš sacīs, ka vēlas audzināt nekrietnus, negodprātīgus, bezatbildīgus cilvēkus? Proti, tādas frāzes rakstīt likumā, protams, var, taču ievietot tās normatīvajos aktos ir nekas daudz vairāk kā pievienot ūdeni. Protams, var būt gadījumi, kad tiešām kāds skolotājs atrodas ar tādu pārliecību, ka ir pret Satversmi un Latvijas Republiku. Tad tiešām vajadzētu, lai viņš darbu skolā neturpina, taču vai tad nav kādu citu mehānismu, lai no šāda skolotāja atbrīvotos? Ja arī pa visu valsti var atrast kādu pusotru skolotāju, kas izpaudies tā, ka redzama viņa nelojalitāte, vai bija nepieciešams speciāli līst iekšā izglītības likumā un budžeta pieņemšanas laikā tur stumt iekšā likuma grozījumus?

Lojalitātes grozījumi ir arī sakarā ar attieksmi, kāda izglītības ministram ir pret skolotājiem. Algu diez cik daudz viņiem nepielika, un ir skolotāji, kam tā būs pat mazāka, taču biedēt viņus ar atlaišanu no darba gan var. Diezin vai tas liecina par ministra un ministrijas uzticēšanos skolotājiem.

Lojalitātes prasība zemtekstā pirmām kārtām ir vērsta pret skolotājiem, kas ir krievi. Bet nu arī latviešiem diezin vai ir pamats neuztraukties. «Pamēģiniet tikai muldēt kaut ko, kas nepatīk ministram un ministrijai! Būsiet no skolas ārā!» - apmēram šāds mājiens.

Lojalitātes prasība ir kārtējais uzprasīšanās, uzkasīšanās likums, kas dod vieglu iespēju Krievijas propagandai lieku reizi izteikt pārmetumus Latvijai un paņirgāties par mūsu valsti. Tādu prasību skolotājiem būt lojāliem nav demokrātiskās Eiropas valstīs. Tuvākā ģeogrāfiskā vieta, kur prasa lojalitāti, esot Azerbaidžāna. Azerbaidžāna ir jauka valsts, taču ar citādu izpratni par vārda brīvību nekā ES. Vai vajadzētu kopēt šīs valsts praksi un likumus?

Ir apbrīnojami, līdz kam tik aizdomājas Latvijas politiķi! Vēl var saprast, ka Šadurskim varbūt kāds skolotājs iekodis un viņš tik ļoti grib izrēķināties, ka uzraksta šai vajadzībai likuma grozījumus. Bet arī Saeimas vairākumam nerodas pat šaubu ēnas, ka nav īsti kaut kas kārtībā. Un arī Valsts prezidents, kā redzam, neko nav varējis iebilst.