Tweet

Vienotība solīja, ka savā kongresā Cēsīs 3. decembrī runās par partijas mērķiem un uzdevumiem. Bet līdz pirmdienas rītam neko sev būtisku par to medijos neatradu. Tāpēc nolēmu izteikties par Vienotības (un citu partiju) uzdevumiem pats.

Tiesa, lai par to runātu kaut cik nopietni, man trūkst divu lietu. Pirmkārt, es jau sen neredzu, ka jelkāda no Latvijas partijām būtu mēģinājusi teorētiski pamatot, bāzēt, novest līdz ideoloģiskai sistēmai savu retoriku. To programmas un citi dokumenti man šajā ziņā šķiet vairāk teksti tekstu nekā satura būtības dēļ. Blēņas. Otrkārt, man nav izdevies atrast nesaudzīgu, dziļu un vispusīgu vēlētāju kopuma novērtējumu. Tādu, kas fiksētu šī kopuma patieso (!) attieksmi pret politiku, tā reālo (!) spēju un gribu mobilizēties kaut kā kolektīvi nepieciešama labā. Manuprāt, pat nevalstiskās organizācijas līdzīgi pūlim un anonīmajai interneta varzai pamatā vien reflektē, nevis nosaka (vara pieder tautai) politiku. Visi lieliski zina, ko vara dara slikti, bet nezina, kā darīt labāk. Jēdziens «inteliģence» man šķiet politiski iznīcis. Kamdēļ tad lamāt politiskās partijas, kuru mērķis ir vara, par bezidejiskumu, ja idejām nav nekāda pieprasījuma sabiedrībā?

Lai gan… tik vienkārši nav. Stabilākās saistībā ar saviem vēlētājiem Saeimā tomēr šķiet tās partijas, kuras saglabājušas kaut kādas patības (idejas) pazīmes. Tā ir Nacionālā apvienība, tā ir Saskaņa (lai arī abu «idejiskumu» lielā mērā noteicis nevis nācijas vai kopienas spēks, bet etniskā balsojuma nepieciešamība) un - nosacītāk - ZZS.

Pārējās partijas pirms vēlēšanām bezmaz vai absolūti pielāgojas elektorātam. Un savādā kārtā tieši labējās, precīzāk, centriski labējās (tostarp Vienotība), it kā neokonservatīvās partijas (turklāt - varas partijas) ir pieradinājušas Latvijas vēlētājus pie domas, ka partijas «nolietojas», ir kaut cik dzīvotspējīgas un aktuālas labi ja vienu starpvēlēšanu ciklu. Tās apēd savus «vecākus». Nosacīti var teikt, ka Tautas partija apēda Latvijas ceļu, Jaunais laiks - Tautas partiju, Vienotība - Jauno laiku. Mārcis Bendiks to savulaik sauca par deģeneratīvu evolūciju un teica, ka galvenais deģenerāts ir mūsu politiskā vide. Lūk, arī viens no Vienotības uzdevumiem. Nepārprotama vēlme mainīt Latvijas politisko vidi. Bet kas tagad skan: «Vienotības vilciens sen aizgājis…», «…nevienu Vienotības viepli nākamajās vēlēšanās…»… U.tml.

Vienotībai vairs nav motivācijas vēlētāju acīs. Arī tāpēc, ka Vienotība līdzīgi saviem priekštečiem šajā nišā, tikusi pie varas, izvēlējās būt nevis partija, bet komercuzņēmums, kurš tirgo varas dotās iespējas (arī sabiedrībai). Vai varbūt Vienotība izmantoja varu, lai mērķtiecīgi un sistēmiski īstenotu vienu no savas nišas partiju pamatuzdevumiem - sociāli atbildīga personība un politiski stabila valsts? Lielā mērā tieši varas partiju dēļ personība nejūt savu vajadzību valstī, ir skeptiska ne tikai pret politiskajiem, bet gluži vai pret jebkuru kolektīvu projektu. Partijas nespēj kolektīvo vērtību, ideju līmenī sarunāties ar sabiedrību. Bet vai arī sabiedrība vairs spēj šādās kategorijās sarunāties ar partijām? Savukārt etniskais divkopienu balsojums neliecina par politiski stabilu valsti. «Mierīga un līdzsvarota attīstība» (A. Piebalgs) - ja vērtēt nabagu un bezdarba, jauniešu bezdarba līmeni valstī vai pat nākamā gada budžetu, arī tas nav stāsts par Vienotību.

Vēl viens Vienotības uzdevums, lai tā atgūtu motivāciju vēlētāju acīs - izņemt lēmējas un izpildvaras instrumentus no ierēdņu un biznesa noteicēju rokām. Jāpārlasa M. Rotšilda sacītais: «Dodiet man iespēju pārvaldīt valsts naudu, un man nav daļas, kas tajā izdod likumus.»

Vienotībai pašai jāatradinās taisīt politiku atpakaļskata spogulī un jāatradina sabiedrība dzīvot uz priekšu atpakaļskata spogulī. Lai nevajadzētu priekšvēlēšanu laikā atkal spēlēt absolūtu liekulības tirgu, tai sava programma no imitatoriskas jāpadara reālpolitiska un jāiemācās pamatot savu lēmumu (arī partijas, ne tikai varas) produktivitāti. Utt.

Taču man ir bažas, ka bezidejiska sabiedrība izvēlēsies bezidejiskus politiķus. Tā kārtējo reizi pieprasīs jaunus politiskus produktus izkārtnes līmenī, lai jau pēc īsa laiciņa atzītu, ka arī šie nav neko vērti un ātri nolietojas. Kārtējo reizi kāps uz vecā grābekļa. Pat ja Vienotība tiešām atdzims, tas vairs netiks pamanīts un novērtēts.