Tweet

Aizvadītā gada nogalē tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS pēc Neatkarīgās pasūtījuma veica aptauju, noskaidrojot Latvijas iedzīvotāju uzticēšanos institūcijām, politiķu darbības vērtējumu un uzskatus dažādos sabiedriski politiskos jautājumos.

Jau gadu gadiem aina neko daudz nemainās iedzīvotāju vērtējumā par valsts un sabiedriskajām institūcijām. Hroniski lielo plaisu starp varu un sabiedrību raksturo tas, ka vislielākā neuzticēšanās un vieta pašā vērtējuma apakšā ir politiskajām partijām, Saeimai un Ministru kabinetam. Necik lielas uzticības nav arī KNAB, nevalstiskajām organizācijām un VID. Ļaudis visvairāk uzticas izglītības iestādēm, bruņotajiem spēkiem, Valsts prezidentam, Baznīcai un pašvaldībām.

Politiķu un amatpersonu vērtējumā tauta visvairāk uzticas Valsts prezidentam Raimondam Vējonim. Gan starp visiem iedzīvotājiem, gan starp LR pilsoņiem, gan starp latviešiem un krieviem augstās vietās ar pozitīviem reitingiem ir tādas plaši pazīstamas personas kā Aivars Lembergs, Nils Ušakovs, Raimonds Bergmanis, Inguna Sudraba, Juris Jansons. Tā ir atbilde uz abstraktu jautājumu, kam cilvēki uzticas, bet cilvēki ir aptaujāti arī, liekot viņiem iztēloties, kuri no politiķiem un amatpersonām būtu vispiemērotākie Ministru prezidenta amatam.

Starp visiem Latvijas iedzīvotājiem par vispiemērotāko premjera amatam 22,8% uzskata Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Otrajā vietā ar 21,5% ir Rīgas mērs Nils Ušakovs. Par labiem reitingiem var priecāties arī Saeimas opozicionāri Mārtiņš Bondars (12,8%) un Inguna Sudraba (11,3%). Arī pašreizējam premjeram Mārim Kučinskim nav par ko sūdzēties - par spīti visām ķibelēm, kas pagājušajā gadā atgadījās, raustīja un nomāca viņa valdību, joprojām 8,9% iedzīvotāju uzskata viņu par gana piemērotu savam amatam.

Līdzīga aina ir, šo pašu jautājumu uzdodot tikai Latvijas Republikas pilsoņiem - Aivars Lembergs (23%), Nils Ušakovs (18,7%), Mārtiņš Bondars (14,9%). Pret Māri Kučinski viņa amatā nav iebildumu 9,6% Latvijas pilsoņu.

Atkarībā no sarunvalodas ģimenē, saprotams, milzīgs atbalsts starp tiem, kas ģimenē runā krieviski, ir Nilam Ušakovam (44,3%), taču arī Aivars Lembergs tiek ļoti pozitīvi vērtēts - 26,6%. Bet ļoti maz iedzīvotāju, pilsoņu, latviešu vai krievu gribētu redzēt par premjeru pašreizējo ekonomikas ministru Arvilu Ašeradenu, tieslietu ministru Dzintaru Rasnaču vai izglītības ministru Kārli Šadurski.

No šiem raibajiem dažādu reitingu skaitļiem daudz ko var izsecināt par mūsu valsti un tās ļaudīm. Nemaz tik slikti viss nav. Pastāv gan liels īgnums un neuzticība partijām, parlamentam un valdībai, tomēr pašvaldības ir tā varas saliņa, kas bauda pat diezgan lielu uzticību. Ļaudis uzticas politiskajiem līderiem, par spīti tam, ka viņi tiek nemitīgi sisti - konkurenti pret viņiem izdomā dažādus pseidoatmaskojumus, stumj virsū safabricētu krimināllietu blāķus. Viņus nemitīgi cenšas ievilkt kādos skandālos, izteikt pārmetumus, un tas notiek jau gadu gadiem, pat vairāk nekā dekādi. Taču sabiedrības attieksme, izteikta procentos, ir nepārprotama - cilvēki uzticas tiem, kas dara. Un turpat arī redzams, ka nemaz necik lielu uzticību nebauda kādi politiskās elites «establišmenta» dzemdināti un uzpumpēti kadri. Vismaz pagaidām pie Latvijas politikas apvāršņa nav manāmi arī jaunie populisti, kas citviet Eiropā jau rullē pie varas vai sniedzas pēc tās. Latvijā joprojām atbalsta cilvēkus, ko pazīst un zina, ko viņi veikuši un ko varētu veikt, ja viņiem uzticētu premjera posteni. Ar Lembergu un Ušakovu gan ir tā, ka viņi paši nemaz nealkst pēc premjera krēsla, un iespēja, ka viņi tajā varētu sēsties, ir tikai teorētiska. Bet nu, ja tā iegrozītos vēji, ka šāda izvēle pastāvētu, tad sabiedrība jau zina, kurš būtu vispiemērotākais.

Vienīgais redzamais kadrs, kas būtu pieskaitāms pie Eiropas jauno populistisko censoņu attāliem radiniekiem, ir Saeimas deputāts Artuss Kaimiņš, kam starp latviešiem ir 8,6% un starp krieviem 1,3% atbalstītāju. Taču nezin vai tas ir uz ilgu laiku. Artuss Kaimiņš nodarbojas nevis ar politiku, bet ar ākstīšanos, līdz ar to sabiedrība viņam aplaudē nevis tik daudz, kā nopietni domājot, ka viņu varētu likt par premjeru, bet kā aplaudējot klauna trikiem cirkā.

Interesants ir bijušās Vienotības līderes Solvitas Āboltiņas reitings. Varētu šķist, ka viņai jau nu gan nevajadzētu būt nekādam sabiedrības atbalstam, jo ar viņas vārdu tiek saistīta spējā partijas lejupslīde, daudzie skandāli partijas iekšpusē un ārpus tās. Taču, kad sabiedrībai tiek pavaicāts par viņas piemērotību premjera amatam, atbilde nemaz nav tik ļoti noliedzoša - 2,7% starp latviešiem, 1,0% starp krieviem nav nemaz tik traģisks rezultāts. Katrā ziņā tas ir vairāk nekā viņas partijas biedriem Ašeradenam un Šadurskim.

Redzams arī, ka joprojām Latvijā ir spēkā tāda netverama lieta kā politiķu un amatpersonu harisma. Kam tā ir, tam ir, bet, kam nav, tad to nevar iegūt nekādā veidā - var izstiepties un sarauties, var pārstiepties, bet, ja nav, tad tās nav.