Tweet

Vai zināt kāds izskatās reformu mērkaķis? Liels un spalvainām ausīm? Nez vai. Un diez vai kāds to vispār ir redzējis. Bet vismaz Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) tas noteikti mājo, jo pēdējā laikā reformu vārds šajā ēkā tiek locīts no rīta līdz vakaram. Un droši vien tikai īsts mērkaķis spētu tā izkropļot reformu patieso būtību, kad ar skaļām, bet tukšām frāzēm, kā arī pievilcīgu reklāmas izkārtni ar košiem banānu ķekariem (lasi – reformu šķietamajiem ieguvumiem) tiek aizsegtas mūsu valsts izglītības sistēmas satrunējušās sienas un pamati.

Jau ilgstoši valsts izglītības sistēma cieš no IZM neizdarībām un visatļautības – apšaubāmas reformas, to plāna neesamība, nepamatotas reorganizācijas un ministrs, kurš nozari vada, izmantojot padomju laiku metodes, kad nevienam nebija tiesību iebilst vai nepakļauties noteiktajām iecerēm. Kopš “Vienotības” deputāts Kārlis Šadurskis atrodas pie izglītības nozares vadības stūres, arvien biežāk nākas dzirdēt par jaunām reformām – sākot ar pedagogu atalgojuma modeli, kura solījumi par vienlīdzību un taisnīgumu cieta smagu neveiksmi, beidzot ar nepamatotām augstskolu reorganizācijām, kur plāna vietā figurē tikai īss melnraksts bez konkrētiem skaitļiem un ekonomiskā pamatojuma. Šķiet, ka ministrs Šadurskis tikai imitē strādāšanu, jo, kā citādi, ja beigu beigās reformas nesniedz vēlamo rezultātu?

Varam jau teikt, ka nekārtības IZM bija manāmas arī iepriekš, taču līdz ar apstiprināto pedagogu atalgojuma modeli ministrijas neizdarības beidzot kļuva visiem pamanāmas. Pedagogu atalgojuma modeļa mērķis bija panākt vienlīdzīgu atalgojumu visiem pedagogiem, taču reformas rezultātā bija arī zaudētāji. Tam pa vidu sašutumu raisīja arī 1,7 miljoni eiro, kas palika pāri no algu reformai paredzētajiem 9 miljoniem, kurus ministrija piepeši nolēma izmantot citiem mērķiem. Tālāk ministrija apstiprināja apšaubāmos “pedagogu lojalitātes” grozījumus, kurus par sasteigtiem atzina arī Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Izmaiņas, kuras tika izstrādātas bez sociālo partneru iesaistīšanas, izraisīja pedagogu un to pārstāvošo arodbiedrību sašutumu –par kādiem grēkiem gan skolotājiem uzlikta tāda aizdomu ēna? Tas gan nebija pēdējais pārsteigums – tikpat steidzīgi šā gada sākumā tika virzīta Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas (RPIVA) reorganizācija. Bez garām diskusijām tika nolemts, ka RPIVA būs pirmā augstskola, kuru reorganizēs, pievienojot to Latvijas Universitātei (LU). Lielu mācībspēku sašutumu raisa fakts, ka ministrija līdz pat šai dienai nav spējīga uzrādīt akadēmijas reformas plānu un izklāstīt loģiskus argumentus. Tā vietā arvien vairāk pieaug aizdomas, ka RPIVA reorganizācijas pamatā, visticamāk, ir slēptas finanšu shēmas. Turklāt par IZM neizdarību nāksies maksāt arī valstij, jo Latvijas Universitāte un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) paziņojušas, ka varētu prasīt valdībai kompensācijas par zaudējumiem, kas radīsies Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas studentu pārņemšanas rezultātā.

Šīs nav vienīgās reformas, kuras liek uzdot jautājumus par to, kāda ir turpmākā Latvijas izglītības sistēmas nākotne un, vai mēs varam paļauties, ka ministrija godprātīgi darīs savu darbu? Pašlaik gaisma tuneļa galā vēl nav redzama un tuvākajā nākotnē smagu likteni var piemeklēt lauku skolas, jo gaidāma skolu tīklu reorganizācija, tāpat pedagogiem nāksies pielāgoties jaunam mācību saturam, savukārt, skolēniem iespējama mācību gada pagarināšana un pat skolu gaitu uzsākšana no sešiem gadiem, kas, pēc ministra skaidrojuma, nepieciešams, lai valstij ātrāk tiktu maksāti nodokļi. Līdzīgi kā iepriekš nosauktās reformas, kuras nav sniegušas vēlamo rezultātu, arī šīs pašlaik tie virzītas sasteigti un bez plašām diskusijām, liekot apšaubīt to īstos mērķus. 

Ar šādu IZM darbību, kuru pamatā acīmredzot ir sabiedrībai neizprotami mērķi, nekur tālu gan netiksim. Šobrīd izglītības sistēma cieš no tik daudziem trūkumiem un nepilnībām, ka apšaubāms ir fakts, ka galvenās problēmas – zemās skolotāju algas, motivētu skolotāju trūkums un nepietiekamā mācību kvalitāte tuvākajā laikā tiks atrisinātas. Tā vietā mūs, visticamāk, gaida tukši solījumi, ka viss jau tiek darīts izglītības kvalitātes vārdā, par ko gan šaubāmies.

Reformu mērkaķis Izglītības ministrijā. Cik ilgi vēl mums būs viņš jāpacieš?