Tweet

Pretēji uzņēmēju prognozēm, pērn ieviestā solidaritātes nodokļa maksātāju skaits nevis krities, bet pat pieaudzis, un, kā apgalvo Finanšu ministrija (FM), šā nodokļa iekasēšanas plāns pārsniegts par 10,1%.

Varētu teikt: lieka brēka, maza vilna; viss izdarīts pareizi, lielo algu saņēmēji izrādījušies gana saprotoši un labprāt padalās ar valsts budžetu, un iegulda nevienlīdzības mazināšanā, ko toreiz vēl Laimdotas Straujumas (Vienotība) valdība ar toreizējo finanšu ministru Jāni Reiru (Vienotība) priekšgalā minēja kā argumentu, ieviešot šo nodokli. Precīzāk - atcēla pirms pāris gadiem pašas Vienotības vadībā ieviestos sociālā nodokļa maksājuma griestus, kad no noteikta algas lieluma sociālais nodoklis vairs nav jāmaksā.

FM ziņo, ka no iekasēt plānotajiem 23,47 miljoniem eiro iekasēti 25,84 - par 10,1% vairāk, nekā plānots. 2016. gada desmit mēnešos 3402 personām algas pārsniedza 48 600 eiro, kas salīdzinājumā ar 2015. gada desmit mēnešiem ir par 6,7% vairāk. Šis skaitlis arī tiek pasniegts kā nodokļu maksātāja skaita pieaugums, lai gan par pieaugumu grūti runāt, ņemot vērā, ka solidaritātes nodoklis ieviests tikai 2016. gadā. Turklāt, ieviešot solidaritātes nodokli, visur tika piesaukti potenciālie 4700 nodokļa maksātāji - teju par 1300 vairāk, nekā bijuši!

Vēl pērn novembrī Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) apgalvoja, ka solidaritātes nodokļa rezultātā lielo algu saņēmēju skaits ir samazinājies un gada pirmajos astoņos mēnešos samazinājies arī šā nodokļa maksātāju saņemtais kopējais atalgojums par 18,7 miljoniem eiro. Kā tad tā? Uzņēmēji fleitē? LDDK atsaucās uz Valsts ieņēmumu dienesta (VID) datiem: 1763 cilvēkiem jeb 33% no visiem solidaritātes nodokļa maksātājiem gada pirmajos astoņos mēnešos samazinās atalgojums, bet 150 personu vispār vairs nesaņem atalgojumu Latvijā. Līdz ar to nodokļos nav iekasēti 10,2 miljoni eiro - 6,36 no sociālā un solidaritātes nodokļa un 3,84 miljoni no iedzīvotāju ienākuma nodokļa.

Interesanti, ka vēl jūlijā arī finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola, solot ne gluži atcelt, bet pārskatīt solidaritātes nodokli, sūrojās, ka tā iekasēšanas plāns nepildās, maksātāju ir par 20% mazāk, nekā plānots. Vai gada otrajā pusē uzņēmumi pēkšņi palielināja algas? Vai arī VID viņiem deva mājienus ar mietu? Vai arī būtiski palielinājās nodokļu maksātāju skaits uz atjaunoto valsts kapitālsabiedrību padomju locekļu rēķina? Viņu pienesums te varētu būt neliels, jo padomes, lielākoties, atjaunoja tikai pagājušā gada vidū un viņiem jābūt vēl kādam papildu darbam, lai viņu ienākumu gada summa pārsniegtu 48 600 eiro.

Lai šie dati būtu ticami, nepieciešama papildu analīze un skaidrojums. Citādi tie liek domāt par manipulācijām ar skaitļiem atkarībā no tā, ko vēlas sasniegt. Grib atstāt solidaritātes nodokli, to pasniedz kā ļoti efektīvu, grib atcelt vai - kā uzņēmēji - panākt tā atcelšanu - biedē ar dažādi aprēķinātiem samazinājumiem. Lai arī valdība vienojās ar uzņēmējiem 2017. gada valsts budžetā pārskatīt solidaritātes nodokli, tas nav izdarīts, attiecīgi tās vēlme ir to pasniegt kā labi strādājošu un nodokļu maksātāju akceptētu. Jācer tikai, ka tā nav tiesas ietekmēšana - pēc vairāku uzņēmēju sūdzībām par šo nodokli Satversmes tiesā ierosinātas lietas. Pārmesta tiek gan dažādu valdības deklarāciju, plānošanas un normatīvo dokumentu, starptautisko saistību ignorēšana, Latvijas konkurētspējas mazināšana, gan vienlīdzības principa neievērošana. Solidaritātes nodoklis atšķirībā no sociālā nodokļa nav personalizēts un neļauj tā maksātājam pretendēt uz lielākiem sociālajiem pabalstiem, pensiju. Turklāt tas aiziet nevis sociālā nodokļa budžetā, bet kopējā nodokļu katlā, tādējādi apšaubāms ir arī sākotnēji deklarētais sociālais mērķis - nevienlīdzības mazināšana. Tā vietā, lai bārstītu frāzes par vispārīgu ienākumu nevienlīdzības mazināšanu, kādai atkarībā no katras personas ieguldījuma izglītībā, prasmju attīstībā un darba daudzumā ir jābūt, vairāk jādomā par ienākumu nevienlīdzību atkarībā no to saņemšanas veida. Te joprojām ir bardaks, kas arī sekmē dažādas uzņēmējdarbības vides un nodokļu sistēmas slimības. Ir viens nodoklis mikrouzņēmumiem, cits - jaunuzņēmumiem, cits parasto uzņēmumu darbinieku algām, cits - dividendēm un ienākumiem no kapitāla pieauguma, kam pa vidu joprojām vietu rod PVN atmazgāšana, aplokšņu algas. Atkarībā no valdošās ideoloģijas var veidot progresīvu nodokļu sistēmu, bet jāskata visi ienākumu veidi, visa sistēma, citādi, aizlāpot vienu, redzamāko, caurumu, radīsies trīs jauni, ne tik viegli pamanāmi. Ja tiešām solidaritātes nodokļu maksātāju skaits, pagaidām vēl nesaprotamu iemeslu dēļ, ir pieaudzis, jāskatās, vai nodokļu ekonomija nav veidota kur citur.