Tweet

Pēc nedēļas prombūtnes, esot ārpus Latvijas un tās informatīvās telpas, apzinīgi noskatījos nedēļas nogales ziņu raidījumus. Lai gan tie visi sākās ar atskatu uz traģiskajiem notikumiem, terora aktiem pasaulē – Sanktpēterburgā, divās Ēģiptes pilsētās un Stokholmā, tiem sekojošie sižeti vedināja domāt, cik draņķīgi varam justies Latvijā arī bez šādiem tautas dvēseli ievainojošiem notikumiem. Un palīdzēja arī saprast, kāpēc vairums Latvijas iedzīvotāju cenšas maksimāli abstrahēties no politikas un negandēt sev omu ar negācijām ap to.

Skumīgo noti aizsāka LTV Panorāma priekšvēlēšanu projekts, kurā tiek uzklausīti dažādu novadu cilvēki. Viena lieta ir skatīties uz abstraktiem skaitļiem par lielo nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) kāpumu šogad, bet dziļāk aizķer vienkāršu, nebūt ne to turīgāko cilvēku konkrēti stāsti par nespēju samaksāt šo kā no zila gaisa nokritušo summu, pārdomas, ka nāksies atstāj mājas. Cilvēki, izmisuma dzīti, iet uz sociālajiem dienestiem pēc palīdzības, lai samaksātu NĪN, kur iesaka pārdot īpašumus! Pēkšņi, vienā gadā, viņi kļuvuši tik nabagi, ka vairs nevar atļauties savu mājokli, vismaz līdzšinējā dzīvesvietā. Tikmēr no politiķiem dzirdam kārtējo velšanu uz pašvaldībām un no tām atpakaļ uz valsti par to, kas vainīgs šādā NĪN kāpumā. Arī pieteiktā nodokļu reforma nesola gaismu tuneļa galā, gluži otrādi - darbaspēka nodokļu samazināšana nolieks svaru kausu uz kapitāla un īpašuma nodokļiem. Nodokļa kāpuma iesaldēšanas solījumi nemazinās skādi, un atļaušos minēt, ka ar šādu NĪN būs grūti panākt pozitīvu nodokļu reformas efektu vai jau kampaņoto «atkrāpšanos». Plēsīgs viens nodoklis, no kura nevar izvairīties, mudinās ieekonomēt uz citiem nodokļiem.

Komplektā ar augstu valsts amatpersonu atalgojuma neatšifrēšanu un nekomentēšanu tiek nodots vēstījums sabiedrībai - nebāziet degunu, kur nevajag, galvenais - maksājiet nodokļus! Būs ko samaksāt lielās algas, dārgās būves, sliktu darbinieku atlaišanas kompensācijas, varēs turpināt maksāt dažādiem PVN krāpniekiem, kurus identificē ar lielu novēlošanos un nereti bez iespējām piedzīt valstij nodarītos zaudējumus.

Vai, kā atklāts sižetā par tirgošanos ar ietekmi Jūrmalas domē - iespējams savtīgu interešu vārdā, atbalstot privātu uzņēmēju, lobēt privātas koģenerācijas stacijas izbūvi un siltuma iepirkšanu no tās laikā, kad pašvaldība pati par septiņiem miljoniem uzcēlusi koģenerācijas staciju ar pietiekamu jaudu. Kaut kā vairs nepārsteidz šāda veida informācija. Esam uzaudzējuši biezu ādu. Sūrošanās par pilsētmēru un pagastveču zīmēšanos pašvaldību izdotās bezmaksas avīzēs vai De facto sižetos minētā advokātu saimes nevēlēšanās nosodīt savas melnās avis, vai Ādažu domei nopirkta 16 reizes pusgada laikā PVN shēmās izgriezta automašīna jau šķita kā sīkums, bet VID nespēja pamanīt viena krāpnieka astoņus pieprasījumus vienā dienā piekļuvei dažādu firmu elektroniskajiem datiem - nelaimīgs negadījums.

Pēc tā visa - kā punkts uz i - pieteikums raidījumam Es mīlu tevi, Latvija!. Šis tik ierasti kontrastējošais komplekts atsauc atmiņā pirms pāris mēnešiem publiskotu rakstnieces Daces Rukšānes izmisuma ierakstu Facebook par to, kā dažādas peripetijas ap KNAB, VID, valsts naudas šķērdēšanu, politiķu nevarību, nodokļu un citām lietām liek viņai domāt par valsts pamešanu, kamēr otru svaru kausu uz leju liec Latvijas daba, kultūra, sociāli emocionālā piesaiste...

«Es mīlu šo zemi, bet nemīlu valsti»... Tāpēc - visu cieņu tiem jaunajiem entuziastiem, kas, kaut vai naivu cerību vadīti, kandidēs gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās un ja ne izdarīs, tad vismaz padomās par to, kā padarīt labāku ne tikai šo zemi, bet arī valsti.