Biju nejaušs liecinieks divu kādas pilsētas iedzīvotāju sarunai par vēlēšanu tēmu. Viens otram jautā – par ko balsosi? «Par kādreizējo mēru, tikai par viņu,» skan pārliecinoša atbilde. «Bet viņš taču dzērājs un korumpants,» seko neizpratnes pilna iebilde. «Toties viņš man baigo nekustamā nodokļa atlaidi iedeva. Vairākus simtus ietaupīju,» pretī dzelžains arguments. Nesagraujams. Tāds, ka visi citi argumenti paliek nesadzirdēti.

Tāda ir šo vēlēšanu realitāte. «Parasto» vēlētāju, kurš divdesmit četras stundas diennaktī nedzīvo ar politisko darba kārtību galvā, visa tā jezga ap kandidātu morālo šķīstību, ģeopolitisko vai nacionālo orientāciju maz interesē. Vēlētājs balso par kaut ko vienu. Kam par visu svarīgāks šķiet nacionālais jautājums vai morālā šķīstība, tas tad arī nobalsos par to, kurš atbildīs šim kritērijam. Turklāt ne tikai nobalsos, bet būs līdz sirds dziļumiem sašutis par citiem vēlētājiem, kuriem viņa paša supersvarīgais kritērijs šķitīs maznozīmīgs. Savukārt tas, kuram svarīgas bērnu brīvpusdienas, balsos pēc pavisam citiem kritērijiem.

Pašvaldību vēlēšanu kampaņas uzrāda tendenci - arvien vairāk pašvaldībās pie varas esošie ir galvenie favorīti. Viņi kaut ko saviem vēlētājiem ir iedevuši, un tie ir gatavi atdot savu balsi par šiem «labdariem». Tas nekas, ka «labdarība» veikta par pašu nodokļu maksātāju naudu. Arī vēlētāju kaunināšana par šo it kā necienīgo «pateicību» diez ko nestrādā, jo latviešu tikums liek jebkuram devējam ar labu atdarīt. Pašvaldību vadītāji šo gudrību ir atklājuši un nebaidās savus vēlētājus ar kaut kādām «konfektēm» iebarot. Situāciju sarežģī tas, ka šāda «iebarošana» rada pieradumu un atpakaļceļš ir pagalam grūts no abām pusēm. Diez vai, piemēram, Rēzeknes jaunais deputātu sasaukums atļausies atcelt dārgo un ekonomiski mazpamatoto bezmaksas sabiedrisko transportu.

Valstiskā līmenī šī problēma ir tikai priekšā, jo Saeimas vēlēšanās šī vienkāršā uzvaras formula pa īstam vēl nav strādājusi. Latvijā vēl nav bijusi neviena valdība, kura tautai kaut ko lielu, taustāmu būtu iedevusi. Pensiju indeksācija vai minimālās algas palielinājums neskaitās, jo šīs lietas tiek uzskatītas par pašsaprotamām. Grūti iedomāties, ka četru gadu laikā normālas ekonomiskās attīstības apstākļos minimālā alga paliktu nemainīga. Konfektei jābūt tādai, ko varētu arī nedot, bet valdība tomēr iedod. Piemēram, būtisks nodokļu sloga samazinājums (nekustamā nodokļa atcelšana vienīgajam mājoklim); veselības apdrošināšanas polise visiem pensionāriem (tāda pati kā ministriju darbiniekiem); darba nedēļas garuma samazināšana līdz 35 stundām vai kaut kas tamlīdzīgs. Līdz šim neko tādu valdība nav darījusi, kā rezultātā atbalsts centrālajai vadībai (valdībai un Saeimai) ir zems un lielai daļai vēlētāju «nav par ko balsot».

Kopš Zīgerista laikiem politisko partiju dāvanu dalīšana skaitījies sliktais stils. «Labās» (tas ir, labējās) partijas demonstrējušas uzsvērtu spartiskumu - būs vēl grūtāk, jāsavelk jostas, «jākonsolidē» izdevumi, bet mēs varam, mēs izturēsim. Labēji domājoši cilvēki ir pārliecināti, ka, jo cietāks režīms, jo augstāki sasniegumi. Ar šādu matricu mēs dzīvojam jau 25 gadus, un pagaidām nevienam to nav izdevies pārformatizēt, jo kreisā domāšana Latvijā, tāpat kā visā Austrumeiropā, joprojām nav cieņā.

Šī nepopularitāte skaidrojama ar to, ka arī padomju vara, formāli esot sociālistiska, izkopa labējās domāšanas paradigmu, kurā nebija vietas patiesai solidaritātei, labdarībai un cilvēku vienlīdzībai. Specveikali un partijas bonzas melnās volgās šķita pašsaprotamas lietas. Padomju sociālismam ar kreiso domāšanu bija apmēram tāda pati saistība kā šodienas Saskaņai ar sociāldemokrātiju, kad partijas biedri savu «krutumu» izrāda, nevis braucot uz darbu ar velosipēdu vai tramvaju (kā īsti kreisie), bet gan ar saviem džipiem. Rezultātā valsts mēroga «dāvanu» došana nav bijusi modē.

Taču nekas zem šīs saules nav nemainīgs. Gan jau arī Latvijā pie varas esošie atskārtīs, ka jauns velosipēds nav jāizgudro un jāizmanto jau pārbaudītas uzvaras metodes. Neņemos spriest, cik tas būs valstij labi vai slikti, bet noteikti tas būs citādāk nekā līdz šim, un pārmaiņas laiku pa laikam ir vajadzīgas.