Nez vai pāris dienas pirms vēlēšanām ir kāda jēga vēl kaut ko vērtēt. Es to daru cerībā, ka nākamreiz sarakstu (runa ir par Rīgas sarakstiem) vairākumu veidos nevis juristi, daudzbērnu tēvi, zagļu ķērāji, dakteri, dziedātāji un skolotāji, bet cilvēki, kuri spēj programmatiski apjēgt situāciju konkrētā teritorijā un zina, kā panākt sistēmisku, kompleksu tās izaugsmi nacionālas valsts kontekstā. Proti – nav vis pašvaldības birokrātu pavēnī un aizbildnībā esošs diletantu pulciņš, bet vēlētāju noteikta vietējā vara. Turklāt – šis būs savdabīgs aicinājums neignorēt vēlēšanas, bet saņemties un doties balsot.

Es došos un balsošu par kādu no Rīgā pieteiktajiem sarakstiem. Lai arī, ja runāt par organizācijām, kuras grib varu galvaspilsētā, man šoreiz nav par ko balsot. Jo neredzu, ka jel viena no šīm organizācijām savos priekšvēlēšanu papīros būtu respektējusi to principu kopumu, kas man nosaka vietējās varas kvalitāti. Tāpēc es nobalsošu par to personu tās vai citas partijas, organizācijas, apvienības sarakstā, kuru uzskatīšu par līderi, par cilvēku, kurš pats par sevi spētu mobilizēt un organizēt pašvaldību profesionālai, nākotnē vērstai, lietišķai darbībai. Tādi cilvēki ir.

Protams, esmu lasījis arī Jura Rubeņa sacīto, ka tad, ja es «pat nevaru piecelt savu pēcpusi un aiziet iemest biļetenu vēlēšanu urnā - tad gan man jātur mute ciet visos valsts dzīves jautājumos». Ja runa par pilsoņiem, es Jurim piekrītu. Bet manas domas iet un balsot nostiprināja arī kāds Neatkarīgās lasītājs (ne rīdzinieks), kurš zvanīja un teica, ka ikvienā sarakstā ir viens vai divi jēdzīgi cilvēki, bet viņš uz vēlēšanām neies, jo vairs neredz tam jēgu. Taču vēl viņš teica apmēram tā: ja šobrīd vēlēt aiziet, teiksim, 36% (tātad - deputāti tiek krēslos ar kādiem 20% no visu vēlētāju balsīm), jēdzīgāk būtu vispārējās tiešās vēlēšanās ievēlēt vien novada, pilsētas galvu. Jo - no deputātiem faktiski vairs nav nekādas jēgas. Tie vairs nav nekādi tautas, tās vairākuma pārstāvji. Te mūsu domas dalās. Proti - kamdēļ gan mēs vismaz reizi pāris gados nevarētu atcerēties, ka esam pilsoņi, doties vēlēt un tā gādāt, lai mūsu ievēlētie deputāti pārstāv nevis 20, bet 40 vai 60… procentus. Aktīvas dalības gadījumā summārā pārstāvības un tautvaldības aina šā vai tā taptu krietni objektīvāka. Vai ne?

Nosaukšu pāris iemeslus, kāpēc es Rīgas (ne tikai) organizāciju 2017. gada piedāvājumā nesaskatu tautvaldību. Pirmkārt. Esmu izlasījis visu kandidējošo partiju, apvienību, organizāciju programmas lielajās pilsētās. Izlasījis vēlos jautāt - kāpēc jūs gribat varu, bet negribat būt līderi? Kāpēc jūs uzskatāt, ka priekšvēlēšanu laikā jums sevi jāizrāda stulbākus par savu vēlētāju pamatmasu? Kāpēc jūs itin kā liekaties neredzam savu novadu, pilsētu nākotnes, stratēģiskās vajadzības, kuru panākšana, iespējams, apgrūtinās ne tikai jūs, bet arī jūsu pašvaldības iedzīvotājus? Tā vietā jūs uzvedaties nevis kā līderi, bet tikai kā spekulanti, kuri piedāvā saviem vēlētājiem vien patīkamo un neapgrūtinošo. Jūs lejat viņiem ausīs sīrupu un cerat par to nopirkt varu.

Otrkārt, izlasīju to, ko vietējās varas pretendenti piedāvāja vēlētājiem 1994. un 1997. gada pašvaldību vēlēšanās. Pirmais - tā laika teksti man šķita sakoptāki, tajos varēja nolasīt municipālās politikas (!) pazīmes, bet šogad lasītais pamatā liek domāt, ka vietējā vara ir tik vien kā kaut kāds izpildvaras grupējumu paveids. Piemēram, Jānis Bordāns (Jaunā konservatīvā partija) izvirza būtisku tēzi: «…politiku šobrīd nevirza vis politiķi, bet dažādi.» Taču nekāda nopietna pašas JKP politiska rīcība šāda stāvokļa novēršanai nav nolasāma. Otrs - no tā laika tekstiem, ja neņemt vērā vairākas patiesi jaunas laika vēsmas, bez lielām pūlēm var saturiski (!) sacept visus (!) tos pašus tekstus, kas Rīgai tiek piedāvāti šogad. Jautājums - vai Rīga pastāv kādā municipālās attīstības kontekstā, vai arī jums liekas, ka jūs atkal esat kārtējais visa sākums?

Treškārt, nav lāgā redzams, ka Rīga būtu valsts galvaspilsēta. Jānis Streičs 31. maijā Zinātņu akadēmijā teica: «Latvijai nav galvaspilsētas. Mums ir pašvaldība - Rīga.» Ja populisma vietā likt nopietnu politiku, var puslīdz droši sacīt, ka deputātu kandidāti viņam piekrīt.

Ar to vēlos sacīt, ka nākamreiz Rīgas domes vēlēšanu sarakstos gribu redzēt politiķus, nevis vien vēlētāju vajadzību, iegribu apkalpotājus un varas gribētājus. Šoreiz man diemžēl būs jābalso nevis vien par šā vai tā politiski, bet arī municipāli, sistēmiski devalvētu piedāvājumu.