Tweet

Kā vēlēšanu priekšvakarā Latvijas Radio pārraidē Krustpunkti izteicās portāla Delfi galvenais redaktors Ingus Bērziņš, Lemberga izaicinātāji likuši uz ļoti vāju zirdziņu (Kristovski). Viņš un pārējā ekspertu sabiedrība nekļūdījās. Partija Latvijai un Ventspilij uzvarēja samērā pārliecinoši - 62,1% (9 deputātu vietas), savukārt Meroni bloks (Kristovskis & Co) ieguva 24,6% vēlētāju balsu (4 deputāti). Pārējās partijas nepārvarēja 5% un domē nebūs pārstāvētas.

Patiesību sakot, arī spēcīgākam zirdziņam (tiesa, kur tādu atrast?) Ventspilī neklātos viegli, jo pret Lembergu ir maz racionālu, viņa tiešajā darbā pamatotu argumentu. Viens - pārāk ilgi vada un gribas kaut ko jaunu. Otrs - kļuvis bagāts un pārlieku ietekmīgs, esot vien provinces pilsētas galva. Tātad, iespējams, bijis interešu konfliktā, un tādējādi viņam kaut kas pie rokām pielipis. Par šo pieņēmumu pamatotību gadiem ilgi lemj tiesa, taču, kā liecina vēlēšanu rezultāti, ventspilniekus šis jautājums pārāk neuztrauc, jo Lembergs, par spīti dažām strīdīgām rakstura iezīmēm, ir ļoti prasmīgs saimnieks. Jāņem vērā arī tas, ka, neraugoties uz atsevišķiem ne pārāk modīgiem izteikumiem par pasaulē valdošo kārtību, praksē viņš cenšas būt samērā progresīvs. Tas attiecas ne tikai uz viņa drosmīgo ģērbšanās stilu, bet arī uz novitātēm citās sfērās. Tā, piemēram, nesaudzīgā Lemberga kritiķe žurnāliste Inga Sprinģe pētījumā par izglītības sistēmas stāvokli bija spiesta atzīt, ka izglītības sistēma Ventspilī šobrīd ir Latvijā modernākā. To pašu var teikt par rūpniecības attīstību un pilsētas vides labiekārtošanu.

Dažkārt Lembergam pārmet autoritāru pārvaldes stilu un velk paralēles ar tāda tipa līderiem kā Putins vai Lukašenko, taču viņš būtiski no pēdējiem atšķiras tieši ar spēju nodalīt ne pārāk modernu retoriku no progresīvas praktiskās darbības. Putinu pēdējā laikā valsts ekonomika acīm redzami garlaiko, un viņš ir pilnīgi aizgājis savā pašiedomātā ģeopolitiskā kara pasaulē, kamēr valsts slīd arvien dziļākā tehnoloģiskā atpalicībā, savukārt Lukašenko par ekonomiku domā daudz un ļoti, taču cenšas padomju laiku tautsaimniecību uzturēt pie dzīvības ar arhaiskām administratīvi direktīvām metodēm. Šajā ziņā Lembergs pozitīvi atšķiras no abiem kaimiņu vadoņiem - dinozauriem ar to, ka varbūt ne tik daudz vārdos, cik darbos ir atvērts visam jaunajam un progresīvajam.

Šajā situācijā Kristovskim, nepiedāvājot neko jaunu, nebija izredžu. Tagad viņš var runāt, ka pret viņu pilsētā tikusi izvērsta «milzīga propaganda», taču būtu nu labāk paklusējis, jo viņu neviens medijs gadu desmitiem nepiemin bez obligātas piebildes - neskaitāmas partijas nomainījušais, neveiksmīgākais aizsardzības ministrs Latvijas vēsturē un Saeimas vēlēšanās pēdējo vietu savā sarakstā ieguvušais Ģirts Valdis Kristovskis. Pat tas, ka arī šoreiz savās neveiksmēs Kristovskis vaino citus, tikai ne sevi, uzskatāmi apliecina, ka Delfu galvenajam redaktoram bijusi pilnīga taisnība - vājš zirdziņš.

Tagad, kad aizvadīto vēlēšanu rezultāti zināmi, jāsāk domāt jau par nākamajām vēlēšanām, jo, kā intervijā Neatkarīgajai teica Ventspils mērs, pagātnes lauri neko nenozīmē. Vēl jo vairāk tāpēc, ka salīdzinājumā ar 2013. gada vēlēšanām par partiju Latvijai un Ventspilij nodoto balsu īpatsvars ir samazinājies. Iespējams, ka nākamreiz Lemberga gāzēji būs gudrāki, neliks uz tik kliba zirga un atradīs ko jaudīgāku. Tas nozīmē, ka Lembergam ar komandu būs vēl vairāk jāiespringst un jādemonstrē vēl modernāks nākotnes redzējums, jo aizvadītās vēlēšanas iezīmēja tendenci, kas spilgti izpaudās arī Francijas prezidenta vēlēšanās, proti - pieaug pieprasījums pēc jauniem politiķiem, kas droši skatās uz priekšu nākotnē, nevis cenšas iekonservēt vakardienu. Tas būtu jāatceras visiem tiem, kuri šodien jūtas kā uzvarētāji, jo demokrātijā viss notiek kā pa viļņiem - šodien esi uz viļņa augšpusē, bet jau rīt vari būt pašā lejā. Tāpēc jāatrota piedurknes un uz priekšu - strādāt!