Tweet

Virknē pašvaldību, jo īpaši novados, kā arī galvaspilsētā, paliks esošie mēri, bet citviet gaidāma varas maiņa, neraugoties uz to, ka lielāko vēlētāju atbalstu saņēmusi esošā mēra partija. Neloģiski?

Politikā ne vienmēr strādā ideoloģija un matemātika. Mērus gāž viņu vietnieki, līdzšinējie koalīcijas partneri, ne tikai oponenti. Politikā draugu nav. Ja vien partija neuzvar ar absolūto balsu vairākumu, jābūt gataviem duncim mugurā, šogad jo īpaši. Saeimā allaž uzvarējusī, bet vienmēr opozīcijā atstātā Saskaņa tā dēvētajām labējām partijām kļūst mazāk spitālīga. Vienīgā, kas arī pašvaldībās joprojām ietur sarkano līniju attiecībā uz Saskaņu, ir Nacionālā apvienība (NA). Citas - nacionālā līmeņa vai reģionālās partijas - gatavas ar to darboties koalīcijā, lai tikai gāztu līdzšinējo varu. Publiskā retorika visbiežāk ir: vēlētāji balsoja par mums kā varas alternatīvu, tā jāatstāj ārpus koalīcijas. Pragmatiskāk raugoties, varas partija, kas ieguvusi lielāko mandātu skaitu (bieži gan mazāk nekā iepriekš), pretendē uz varas saglabāšanu, bet koalīcija ar citām partijām, lai arī sīkām un daudzām, kādai sola mēra amatu, citām - lielāku varas pīrāgu nekā koalīcija ar uzvarētājpartiju.

Tā vēlēšanu uzvarētājs izrādījies zaudētājs Jēkabpilī, un ilggadējais pilsētas vadītājs Leonīds Salcevičs var jau izvākt mantas no mēra kabineta. Par koalīciju vienojušās piecas partijas - zaļie, kas cer par mēru dabūt tās deputātu Raivi Ragaini, Latvijas Zemnieku savienība (LZS), Latvijas Reģionu apvienība (LRA), KPV.LV, smādēta nav arī Saskaņa. Līdzīgi, visvairāk - sešus -mandātus ieguvusī domes priekšsēdētājas Alīnas Gendeles Latgales partija nebūs toņa noteicēja jaunajā sasaukumā Ludzā.

    Piecu mandātu īpašniece ZZS ar iepriekšējo vicemēru Edgaru Mekšu priekšgalā vienojusies par ZZS mēra atbalstu. Arī te neiztikt bez Saskaņas trīs deputātiem. Nevienojoties ar Saskaņu, nāktos atdot varas grožus Latgales partijai un Gendelei. Mekšs gan aicinājis visus vienoties «kopīgam darbam» - arī Sociālistiskās partijas deputātu?

Ar Saskaņas palīdzību tiks gāzts arī Daugavpils mērs Jānis Lāčplēsis. ZZS Saeimas deputātu Rihardu Eigimu gan grūti uzskatīt par tipisku latvisko vai labējo partiju pārstāvi. Eigims uz Saeimu kandidēja ZZS listē, nebūdams tās biedrs, un tikai vēlāk iestājās Zaļajā partijā. Nespējot rast kopīgu valodu ar vietējo ZZS sarakstu, Daugavpilī startēja ar savu listi Mūsu zeme. Nez vai kāds sašutīs par latviešu valodu tikai nesen daudzmaz apguvušā Eigima sadarbību ar Saskaņu visai krieviskajā Daugavpilī. Eigima arguments sadarbībai ar Saskaņu un Andreju Elksniņu iepretim Lāčplēsim: vairākums nobalsojis pret esošo varu.

Saskaņiešus jau pērn nesmādēja Liepājas partijas vadītājs Uldis Sesks, lai paliktu amatā, nespējot vienoties ar tolaik reformistu, tagad reģionāļu līderi Jāni Vilnīti. Arī šogad Saskaņu aktīvi uzrunāja abas puses, kuras tomēr spējušas rast savstarpēju dīvainu, Latvijas vēsturē vēl nebijušu kompromisu - līdz nākamā gada Saeimas vēlēšanām oktobrī pilsētu vada Sesks (acīmredzot, paļaujoties uz ievēlēšanu Saeimā), pēc tām - Vilnītis.

    Kā parasti izceļas Jūrmala. ZZS paziņoja, ka mēra amatam nevirzīs KNAB redzeslokā nonākušo Gati Truksni «veselības problēmu dēļ», bet, nepagāja ne pāris dienu, kā Trukšņa veselības problēmas pagaisa, un pašvaldības vadītāja Rita Strode pauda, ka Truksni kā visvairāk jūrmalnieku atbalstīto kandidātu tomēr virzīs amatam. Tad saspurojās darbam koalīcijā iepriekš piekritusī NA, paziņojot, ka Truksni neatbalstīs, turklāt viņu varot ievēlēt tikai ar Saskaņas balsīm, jo Truksni neatbalstīs Tev, Jūrmalai!/Jaunā konservatīvā partija, iespējams, arī daļa LZS deputātu.

Lai tikai gāztu esošo mēru Talsos, kura saraksts ieguvis lielāko atbalstu, koalīcija tiek veidota no sešu partiju deputātiem. Līdzīga situācija ir Saldū. Oponenti gatavi veidot visneiedomājamāko rasolu, lai tikai tiktu pie varas. No vienas puses, jāpiekrīt, ka katras partijas mērķis ir nokļūt pie varas. Otrā pusē paliek jautājums - kāpēc? Kā visi stāsta - lai realizētu savu programmu! Bet - jo vairāk partiju iesaistītas, jo lielākiem kompromisiem jāpiekrīt, jo vairāk atrunu, kāpēc solīts makā nekrīt. Vairāk gan izskatās, ka kompromisi ir nevis par partiju programmām, bet deputātu ambīcijām.