Tweet

Plašajā domu apmaiņā par portāla ss.lv aizliegšanu līdz šim nav aplūkots jautājums par vārda brīvību. Jēdzienu vārda brīvība daudzi Latvijas mediju vides spīdekļi, īpaši tie, kas strādā, saņemot atalgojumu par nodokļu maksātāju naudu, saprot ļoti šauri, to attiecinot tikai uz intelektuālu domu apmaiņu, uz žurnālistiku, literatūru, modernu uzskatu izteikšanu utt.

Tomēr jēdziens vārda brīvība ir fundamentāla demokrātiska vērtība, kas ir jāsaprot ļoti plaši, to attiecinot arī uz cilvēku ikdienas informācijas apmaiņas vajadzībām. Lai kā tas nepatiktu vadošiem viedokļu veidotājiem Latvijas t.s. sabiedriskajos medijos, lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju intelektuālas diskusijas ir visai vienaldzīgas. Ļoti lielai sabiedrības daļai daudz svarīgākas ir vārda brīvības izpausmes par sadzīviskiem, ikdienas un izklaides jautājumiem. Ļoti daudziem brīvība ievietot sludinājumu ir svarīgāka par tiesībām brīvi paust politiskos uzskatus.

Latvijā vēsturiski ir senas tradīcijas attiecināt vārda brīvību uz sludinājumiem.

PSRS laikā Latvija kļuva par savdabīgu sludinājumu brīvības oāzi visā PSRS teritorijā, jo 20. gs. septiņdesmito gadu vidū kļuva par vienīgo padomju republiku, kurā tika atļauta… sadzīvisku sludinājumu brīvība. Tolaik Rīgas pilsētas avīzes Rīgas Balss reklāmas pielikums bija pirmā un vienīgā avīze PSRS, kurā par samaksu varēja ievietot precību un iepazīšanās sludinājumus. Rīgas Balss reklāmas pielikuma variants krievu valodā tika izplatīts visā PSRS teritorijā. Rīgas Balss publicētie precību sludinājumi palīdzēja vientuļiem cilvēkiem atrast otru pusīti visā padomju telpā, no Aizkarpatu Ukrainas līdz pat Jakutijai un Krievijas Tālajiem Austrumiem.

Rīgas Balss reklāmas pielikuma panākumi autoritārā iekārtā ir vienkāršs atgādinājums par to, cik svarīga ir sludinājumu brīvības nozīme vārda brīvības kontekstā.

    Ar sludinājumiem ikviens var īstenot citas brīvības un tiesības - meklēt darbu, pārdot priekšmetus, kuri vairs nav nepieciešami, atrast domubiedrus, mainīt dzīvesvietu un pat atrast saimniekus kucēniem utt., utt., utt.

Deviņdesmito gadu sākumā, kad Latvijā vēl tikai veidojās izpratne par vārda brīvību un preses ētiku, viens no laikraksta Dienas Bizness dibinātājiem, Zviedrijas biznesa preses leģenda Hasse Olsons nenogurstoši atgādināja un uzsvēra - sludinājumi un reklāma ir ļoti nozīmīga vārda brīvības daļa. Visas brīvības, kuras tiek attiecinātas uz redakcijas materiāliem, ir jāattiecina arī uz sludinājumiem un reklāmu. Nepamatota sludinājumu un reklāmas ierobežošana ir viens no cenzūras veidiem, kas nav savietojams ar demokrātiskas valsts pamatiem.

Ja mēs no šāda skatupunkta vērtējam VID lēmumu slēgt pieeju domēnam ss.lv, tad šāda rīcība ir jāvērtē kā tieša un nepārprotama cenzūra. VID lēmums rupji, ciniski un tieši pārkāpj Satversmes 100. pantu, kas nosaka: «Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.»

Ar VID lēmumu slēgt pieeju domēnam ss.lv tika noteikta informācijas apmaiņas cenzūra sludinājumos. Kad vara rīkojas netaisnīgi, nedemokrātiski un nelikumīgi, tad ir normāli likumīgi pretoties varas patvaļai.

Ss.lv solis - atbildēt uz cenzūras patvaļu, nomainot domēna nosaukumu uz ss.com - uzkrītoši atgādina Latvijas preses vēsturē piedzīvoto nu jau aizmirstajos pirmajos gados pēc neatkarības atgūšanas. Tolaik valdošā kliķe izmantoja laikrakstu aizliegšanu kā cenzūras instrumentu, lai nevērstu pat mazāko kritiku par valsts izzagšanu. Kad 1993. gada otrajā pusē valdošās kliķes pārstāvji piedraudēja par valdības darba objektīvu atspoguļošanu slēgt laikrakstu Dienas Bizness, laikraksta izdevēja rīcība bija līdzīga ss.lv īpašnieku lēmumam. Laikraksta Dienas Bizness izdevējs, negaidot pēkšņu aizliegumu, izņēma licenci laikrakstam ar nosaukumu Jaunais Dienas Bizness un veica korekcijas līgumos ar lielākajiem pakalpojumu sniedzējiem tā, lai visi līgumu nosacījumi tiktu attiecināti uz jauno laikrakstu jau nākamajā dienā pēc iespējamo aizliegumu ieviešanas. Tolaik ar šādu - pilnīgi likumīgu - soli pietika, lai aizkulišu lēmums par laikraksta Dienas Bizness aizliegšanu netiktu īstenots. Tolaik pat Dienas Biznesa tiešie konkurenti, kuriem it kā būtu jāpriecājas par šādu varas rīcību, izrādīja solidaritāti un vērsās pret cenzūru.

Diemžēl agrākā solidaritāte pret varas patvaļu ir zudusi. Ap dažiem medijiem ir sapulcējušies ļaudis, kas gatavi attaisnot teju vai jebkuru varas patvaļu un gatavi atbalstīt cenzūru, jo to uzspiedīs pie varas esošie. Ja Latvijas sabiedrība tā vienkārši pieņems cenzūras ieviešanu un neiebildīs pret šādu varas politiku, tad tas radīs precedentu turpināt tādā pašā garā un ar safabricētiem argumentiem klapēt ciet citus informācijas izplatītājus vienu pēc otra.