Tweet

Brīnumaini: pagājušas divas diennaktis pēc Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa vizītes Aglonā, bet sociālajos tīklos un interneta dižportālos nevienas apriešanas un apņirgšanas. Samiegojušies, vai? Šāda mazaktivitāte šķiet aizdomīga. Kur tad palikuši visi bezgrēcīgie, kas zināja nosodīt tos, kurus viņi uzskata par necienīgiem atrasties Aglonas svētvietā?

Uz Vissvētākās jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkiem, kas ik gadu 15. augustā notiek Aglonā, var lūkoties dažādi, un, iespējams, pat pilnīgi pretēji viedokļi atbildīs patiesībai. Ir desmitiem tūkstošu cilvēku, kas, iešus vai braukšus nonākuši Aglonā, izbauda garīgu prieku un atklāsmi, piedaloties Krusta ceļa gājienā vai svētku misē vai vienkārši sēžot Aglonas bazilikas ēnainajās velvēs, vai noliekot svecītes pie jaunavas Marijas tēla... Bet ir simtiem tūkstošu cilvēku, kuri to nedara. Nu tad miers gan vieniem, gan otriem! Taču nē - atrodas ļauži, kuri tā vietā, lai gaumīgi paklusētu, nosoda Aglonas svētku apmeklētājus, dēvējot viņus par reliģiskajiem fanātiķiem, vēl neaizmirstot piebilst, ka baznīca no valsts ir atdalīta. Nu, ir. Bet vai tad kāds mēģina savienot šīs lietas?

    Interesanti, ka ir krietni pieaudzis to cilvēku skaits, kas nebūt nav ticīgie, tomēr dodas uz Aglonu ne tikai ar auto: viņi pat piedalās svētceļojumā, kas nav viegls pasākums. Tātad Marijas svētki neattiecas tikai uz reliģiju, bet uz kaut ko citu arī? Piemēram, uz garīgumu, uz ieskatīšanos savā sirdī un, iespējams, pat uz pareizā ceļa atrašanu? Tad kāpēc gan neļaut cilvēkiem pašiem meklēt šo ceļu - bez visgudriem pārmetumiem, bez laicīguma un garīguma pretnostatīšanas un citiem ateisma pigoriem?

Protams, dažādi var raudzīties arī uz Valsts prezidenta un citu augstu valsts amatpersonu ierašanos uz jaunavas Marijas cildināšanas svētkiem, sak, plātīzeri un liekuļi vai - tieši otrādi - re, ku smuki, kopā ar tautu, domā par savu sirdsapziņu, tās attīrīšanu, grēku nožēlu utt. Nedomāju, ka Valsts prezidenta pienākumos ietilpst uzruna tautai tieši no tās pašas virsotnes, no kuras nule runājis valsts galvenais katolis. Vairāk simpātiska šķiet prezidenta Andra Bērziņa atturīgā nostāja: viņš uzskata, ka dievkalpojums ir sakrāls process, kurā laicīgajai varai nav jāiejaucas. Prezidents Vējonis jau otro gadu pēc kārtas ir uzrunājis Aglonas dievlūdzējus. Bet nekas briesmīgs no tā arī nav noticis: viņa vēlējumi nav konfrontējušies ar priesteru runām. Tad varbūt mums jābūt iecietīgākiem pret valsts varas retajām garīgās atklāsmes reizēm?...

Vai Baznīca ir toleranta pret šo varu, pret tās nesējiem, kuri, šķiet, ir visai tālu no taisnīguma izpratnes un no ticības Dievam? Latvijas katoļu virsgans Zbigņevs Stankevičs teic, ka Baznīcai neesot iebildumu, ja Aglonas svētkus apmeklē cilvēki, kuri nav pārliecināti katoļi. «Baznīca neatraida nevienu, kas vēlas piedalīties svētku dievkalpojumos, atstājot jautājumu par viņu motivāciju pašu dalībnieku ziņā. Tas ir viņu sirdsapziņas jautājums,» mierīgi nosaka Zbigņevs Stankevičs (Latvijas Avīze). Baznīca ir gudra, tā vēlas būt labās attiecībās ar varnešiem. Un tur atkal nav nekā slikta: lai kā viens otrs negribētu, valsts atvēlēs finanses sakrālo vietu sakopšanai, saglabājot un veidojot civilizētas, garīguma piesātinātas saliņas - kā brīnumdārzus vispārējā antimorāles haosā.

Bet Zbigņevs Stankevičs, nebaidīdamies sabrucināt labās attiecības, Aglonas svētku vigīlijas dievkalpojumā aizrāda, ka valsts uzplaukumu kavē mantkārība, varaskāre un baudkāre. Protams, zem saules nekā jauna nav. Un par jaunumu nevar uzskatīt arī to, ka nav bezgrēcīgu cilvēku. Ja uz Aglonas svētkiem drīkstētu braukt tikai tie, kas bez grēka, Aglonas laukums būtu tukšs, bez mums un jums, bez prezidentiem un parlamentu spīkeriem. Tad varbūt tā ir vienīgā iespēja vismaz mēģināt izprast savus nodarījumus un tos nožēlot - atbraucot uz Dievmātes cildināšanu? Varbūt tad nedzirdīgie valdīklas ieklausīsies Zbigņeva Stankeviča teiktajā: «Lai parlaments pieņem taisnīgus likumus, lai ievieš tādu nodokļu reformu, kura veiks ienākumu taisnīgu pārdali, lai katrs, sākot ar visnabadzīgāko un beidzot ar visbagātāko, Latvijā varētu pateikt: jā, tā ir mana zeme, es to mīlu, tā man nodrošina attīstības iespējas un pilnvērtīgas dzīves iespējas.».