Savulaik radioraidījumā Suņu būda aktieris Artuss Kaimiņš uzvilcies azartiski intervēja visādus politiķus un amatvīrus, uzdodot viņiem neērtus jautājumus. Sākumā tas viss izskatījās asi un talantīgi, taču pamazām tā lieta apsūbēja – Kaimiņš devās politikā, aptašķījās ar sponsoru naudu, saēdās ar līdzgaitniekiem un tagad sēž Saeimā aizvien klusāks un klusāks kā zāle.

Viņa klaunādes ir publikai kļuvušas garlaicīgas. Viņš ir zaudējis vienai citai partijai, kas pirms pašvaldību vēlēšanām strauji ienāca politikā un ar kuru aktieris nespēj konkurēt. Jaunā konservatīvā partija (JKP) ir partija, kas darbojas tajā pašā politiskā spektra nišā, kur Kaimiņš, taču vēl sakāpinātākā formā - ja Kaimiņš ir bezkaunīgs, tad JKP ir bezkaunīga kvadrātā, ja Kaimiņš manipulē un populistiski ālējas, tad JKP to dara kubā.

Politiskā aktrise Strīķe, kas agrāk dzīvoja tādā kā krievu bojevikā, kur «labie menti» karo pret «sliktajiem», tagad ir pārcēlusies uz politisku trilleri - tur, kur taisa «lielo politiku», intrigas un troņu spēles. Viņai no iepriekšējā darba ir paķērušās līdzi mapītes ar visādiem dokumentiem un sensenos laikos ierakstītām noklausītām sarunām viesnīcu numuriņos. Lai arī «oligarhu lieta» ir sen izčibējusi, jo nekādus pierādījumus kādiem noziegumiem Strīķe, būdama KNAB darbiniece, nav pratusi sameklēt, «Rīdzenes sarunas» ir pietiekama viela, lai varētu sarīkot balagānu, kur cirka teltī ir izdevies ievilināt Saeimu, piespiežot tai izveidot parlamentāro izmeklēšanas komisiju, un vienreiz pat pašu Valsts prezidentu Vējoni. Savā laucinieciskajā naivumā Vējonis sākumā nesaprata, kur iemaldījies, bet tad, kad attapa, uzrakstīja juridisku vēstuli, kāpēc turpmāk nepiedalīsies JKP uzsāktajā ģenerālprokurora un zemkopības ministra izviļāšanā mēslainās vistu spalvās. Ar to tad pats arī uzreiz kļuva par mērķi šautuvē, kur katrs garāmgājējs, cerot vinnēt mīksto mantiņu, var censties trāpīt ar gaiseni viņam acī. Turpmākajās JKP rīkotajās «tautas sapulcēs» naida stundas tiks noturētas ne tikai pret Šleseru, Šķēli un Lembergu, bet arī pret Kalnmeieru, Dūklavu un Vējoni. Un, protams, arī pret Sudrabu, kura parlamentārās izmeklēšanas komisiju vada ne gluži tajā virzienā, kā gribētu JKP.

Strīķei, Jurašam un Bordānam ir izdevies apspēlēt ne tikai Kaimiņu, bet arī lielo, nopietno, valdošo, bet tagad gan stipri sašļukušo partiju Vienotība. Un arī jaunajai, skaistajai partijai Kustība Par! viņi griež pogas ārā. Arī šo partiju politiķi prot lozungot un liekuļot, taču vienlaikus kaut ko cenšas runāt arī par reālām valsts problēmām.

Bet tas ir pārāk sarežģīti. Publikai daudz saprotamāka ir Juta kā Orleānas jaunava, kas baltā zirgā ar paceltu antikorupcijas karogu ved līdzi ļaužu masas pret naidniekiem. Jo primitīvāk, jo labāk. Nav ko tur tautai smadzenes piesārņot ar viedokļiem par nodokļu reformu, par izglītību vai veselību, nav ko tur vijoles un čellus spēlēt, bet vajag rībināt bungas - tās dzirdamas pa gabalu, un pūlis tipinās uz tirgus laukumu, kur gaidāmas izpriecas.

Tirgus laukumā giljotinējamie ienaidnieki, saprotams, ir zināmi - Ainārs, Andris un Aivars. Tā kā Ainārs un Andris ir kaut kur noslēpušies, palicis tikai Aivars Ventspilī. Uz viņu tad pavērsti visi pīķi. Jo zināms no vēstures, ka vesela rinda dažādu partiju savu politisko pamatkapitālu ir uztaisījušas, pulcējot karapūļus pret Lembergu. Tur var piesaistīt finansējumu, jo bagātiem tirgoņiem allaž ir bijis interesanti pabalstīt pirātus, kas dodas sirojumos. Zināms taču, ka Ventspils ostas akvatorijā paslēpti maisi ar sudraba dukātiem. Tur var pārbolīt acis, tikt iekšā televizorā, iekāpt tribīnē un interneta sociālajos tīklos zvejot lētticīgas balsis.

Viens no būtiskākajiem nabadzības cēloņiem ir savu neizlēmīgumu, neapsviedīgumu attaisnot ar kādiem vainīgajiem. Pie tā, ka pagrābts kredīts, ko nevar atmaksāt, ka sieva krāpj ar kaimiņu, ka bērni neklausa, ka paģiras māc pēc plastmasas alus, ka bikšu priekša novemta, vainīgs priekšnieks un kolēģi, Krievija un Amerika, masoni un ebreji, Ušakovs un Kučinskis, Šķēle un Lembergs. Tikai ne pats. Šos vainīgo zinātājus savulaik veiksmīgi ir pulcējis un, spēlējot uz zemākajiem instinktiem, apstrādājis Jaunais laiks, visādas lietussargu biedrības, Zatlera projekts, Vienotība, bet tie visi kopā tomēr nav tikuši līdz tik augstai apmātības un histērijas pakāpei, kādā pašlaik uzšāvusies JKP. Vienu daļu ļaužu prātu tā ir ievilinājusi pilnīgā murgosfērā, neadekvātā pasaulē, kur darbojas nevis reāli cilvēki, fakti, procesi un argumenti, bet spoki.

Nav jābūt Finkam, lai paredzētu, kas notiks tālāk. Pēc kāda laika atkal būs liela vilšanās. Jo līdzīgi kā ar iepriekšējiem mesijām un laimes lāčiem arī no Strīķes nekā nebūs - lai nu uz kuru vēl iepriekš varēja ko cerēt, bet no JKP anštaltes jau nu ne tik nevar. Savu nespējīgumu šie personāži ir jau parādījuši savos iepriekšējos darbos. Ar vilšanos ir tā, ka tā ir tikpat liela kā pirms tam liktās cerības.