Tas, ka Nacionālā apvienība (NA), izmantojot veto tiesības, noraidīs Valsts prezidenta iniciatīvu par automātisku pilsonības piešķiršanu Latvijā dzimušajiem nepilsoņu bērniem, bija skaidrs uzreiz. Un visiem. Ne tikai tiem interneta «varoņiem», kuri draud izsmērēt gar sienām «latviešu atsaldeņus», kas «gatavi asimilēt mūsu bērnus». Runa, protams, ir par tā dēvētajiem nepilsoņu bērniem, kurus sola ievest pilsonībā sirdsšķīstie un līdzjūtīgie latvieši, kuriem – nešaubīgi! – ir kaut kas vajadzīgs no krieviski runājošā elektorāta. Bet nezin kāpēc tie, kuri redz mūs kā «latviešu atsaldeņus», principā nevēlas nonākt pilsoniskā kontaktā ar latviskumu, Latvijas valsti un tradīcijām.

Diskusija par jaundzimušo pilsonību, kas patiesībā nenotika, ir tik triviāla, ka to pat ir kauns nosaukt vārdā. Situāciju, kurā ir runa par aptuveni 60 līdz 70 jaundzimušajiem gadā, nebūtu vērts analizēt no pilsonības viedokļa, jo šāds skaitlis ir niecīgs attiecībā pret visiem gada laikā valstī dzimušajiem bērniem. Tad kāpēc Valsts prezidents Raimonds Vējonis jau kopš 2016. gada tā iespringst par «mūsu bērniem»? Acīmredzot tāpēc, ka domā par netālo nākotni, kas tuvojas straujiem soļiem: par 2019. gada Valsts prezidenta vēlēšanām. Un tad jaunajai Saeimai, kas jau būs ievēlēta 2018. gadā, vajadzēs balsot par valsts galvu, jo ir maz ticams, ka līdz tam laikam Saeima jau būs pieņēmusi likumu par citādu Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību. 2019. gada vasarā, izvēloties jauno prezidentu, būs ļoti svarīga ikkatra Saeimas deputāta balss, bet jo sevišķi - Saskaņas balsis, kas skanēs konsonansē, atceroties, cik pretimnākošs un saprotošs bija Raimonds Vējonis, rūpējoties par nepilsoņu bērniem. Kaut arī runa būs par pavisam nelielu šo bērnu skaitu, tomēr tā būs simboliska attieksme pret abižotajiem, apdalītajiem un citādi nenovērtētajiem, bet iespējamajiem mūsu valsts pilsoņiem.

Šī sīkā bakstīšanās ir nožēlojama. Neskaitāmas reizes jau ir teikts, ka nepilsoņiem ir elementāras iespējas reģistrēt savu bērnu par Latvijas pilsoni uzreiz pēc viņa piedzimšanas. Elementāras! Un šīs iespējas daudzi arī izmanto. Daži tomēr neizmanto. Jo vēlas ne tikai sev, bet arī savam bērnam saglabāt iespējas, bez problēmām doties uz Krieviju. Taču galvenais - ir taču tāds gandarījums parādīt tai «latišņai», ka mums viņu pilsonība nav vajadzīga. Ja nav - nav. Ar varu mīļš nekļūsi. Bet mēs - tā vietā, lai saglabātu latvisku pašcieņu, esam gatavi mest pakaļ LR pilsonību kā tādu otrreizējo izejvielu - sak, varbūt noderēs vismaz celofāna maisiņu ražošanā. Acīmredzot pašcieņa stiprībā nelīdzinās pat šiem maisiņiem...

Ja pašcieņa būtu stiprāka par vēlmi iekampt kādu amata āķi, mūs cienītu arī nepilsoņi (kurus goda pēc varam nodēvēt par bezvalstniekiem, ja jau tik ļoti nepatīk termins «nepilsoņi»). Tad arī LR pilsoņa statuss iegūtu augstāku godu. Savukārt Valsts prezidents - lai nostiprinātu cieņu savos līdzpilsoņos - varētu iestāties, piemēram, par to, lai izbeigtu izglītības segregāciju, un atbalstītu visu skolu pāreju uz mācībām latviešu valodā. Vai arī aicinātu apturēt pamatiedzīvotāju izdzīšanu no mājām nesamērīgā NĪN dēļ. Vai arī mudinātu amatpersonas runāt valsts valodā dažādos medijos. Vai arī iedrošinātu pavalstniekus nesagumt zem austrumu kaimiņa «militāro mācību» draudiem. Ir taču desmitiem ierosinājumu, kas spētu ne tikai padarīt Valsts prezidenta dzīvi krāsaināku, bet arī spodrinātu viņa tēlu tautas padzisušajās acīs.

Taču nekas tāds nenotiek. Un ne tikai Valsts prezidenta kancelejas aprindās vien. Pat pēc tam, kad NA darīja zināmu, ka tā bloķēs prezidenta rosinājumu automātiski piešķirt nepilsoņu bērniem pilsonību, nekādas sarunas neraisījās, jo «valdība ir stabila un negribētos sākt diskusijas, kas šo stabilitāti varētu ietekmēt», - kā teica valdības vadītājs. Jā, gļēvums nereti ir stabilitātes garants... Tas nozīmē, ka valdošajām aprindām nav vajadzīga nekāda diskusija, nekāda skaidrība attiecībā uz nepilsoņu pūļiem, no kuriem 2011. gada referendumā 25% balsoja pret latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Bet tostarp dažādas «jaunpartijas» ar apšaubāmu nacionālo piedāvājumu jau gatavojas ieņemt Saeimu, lai kopā ar Saskaņu veidotu valdību. Un tad par pilsoņiem pārtaps ne tikai jaundzimušie, bet arī jau sen dzimušie. Gļēvulība būs uzvarējusi.