Latvijas politisko lēmumu pieņēmēju un to patērētāju vidū nav vienprātības par to, kādā ekonomikas cikla fāzē atrodamies un kas tajā jādara. Vai neesam neko mācījušies no līdzšinējām krīzēm, vai spējam vadīt ekonomiku vai tikai reaģēt post factum?

Vieni runā par ekonomikas labu attīstību, citi - par pārkaršanu. Kamēr arvien jauni valsts un Eiropas līdzekļi tiek iemesti būvniecībā, citi jau brīdina par tās strauji pieaugošajiem apmēriem, strauji tiek celta minimālā alga, bet ekonomisti jau piesauc straujā algu kāpuma bremzēšanu.

Algu kāpumu visupirms diemžēl sekmē nevis produktivitātes kāpums, bet valsts administratīvie lēmumi, liekot maksāt vairāk arī tiem, kas nespēj saražot, pakalpot vai radīt vairāk, un lēmumi nākamgad par 50 eiro palielināt minimālo algu.

Premjera sākotnējais priekšlikums bija celt algu pakāpeniskāk - nākamgad par 30 un vēl plus 20 eiro pēc gada. No vienas puses, protams, ekonomikas izaugsmes laikā īstais brīdis ir arī celt minimālo algu un cerēt, ka šāds solis palīdzēs mazināt nabadzību, kaut gan efektīvāks līdzeklis būtu ar nodokli neapliekamā minimuma celšana. Tomēr minimālās algas kāpums no 380 līdz 430 eiro procentuāli ir daudz straujāks nekā vidējās algas kāpums gan sabiedriskajā, gan privātajā sektorā. Tam finanšu ministre un premjers piekrituši pēc darba ņēmēju arodbiedrību spiediena un arī uzklausot koalīcijas partneri Vienotību, kas savulaik programmā solīja minimālo algu 450 eiro 2018. gadā. Minimālās algas strauju pacelšanu tā pasniedz kā vienu no saviem būtiskiem sasniegumiem nākamā gada valsts budžetā. Kamēr Vienotības ministri dedzīgi iestājas par strauju minimālās algas kāpumu, šīs pašas partijas biedrs, uzņēmējdarbībā pieredzējušais Eiropas Parlamenta deputāts Krišjānis Kariņš to uzskata par neprātu, bažījoties, ka produktivitātes kāpums tam nespēs tikt līdzi, jo īpaši reģionos. Līdzīgi iepriekš jau izteikušies uzņēmēju un lauksaimnieku pārstāvji.

Uzņēmējus var saprast, lauvas tiesa no minimālās algas vai mazāku ienākumu saņēmējiem ir tieši privātajā sektorā - no 162,7 tūkstošiem 131 tūkstotis ir privātajā sektorā (CSP marta dati). Saskaņā ar Valsts ieņēmumu dienesta aprēķiniem, 40% strādājošo saņem minimālo algu vai mazāk. No vienas puses, šis lielais īpatsvars liek domāt par daļas šo strādājošo nereģistrētu maksājumu saņemšanu un daļas ienākumu legalizēšanu līdz ar minimālās algas celšanu, no otras puses, tas rāda, cik lielu spiedienu šis lēmums radīs uz uzņēmējiem. Valstij maza bēda - jo lielāka minimālā alga, jo vairāk nodokļu! Ar otru roku, protams, iedodot minimāli zemākus nodokļus, bet kopumā viena darbinieka izmaksas palielināsies.

Jau 2006. gadā Starptautiskais Valūtas fonds, raugoties uz pēciestājas Eiropas Savienībā veicināto ekonomikas pārkaršanu, brīdināja, lai straujo algu kāpumu samērojam ar darba ražīguma pieaugumu, kas netika darīts, un tā sekas mūsu ekonomika izbaudīja vēl ilgi. Konkurētspējas zaudēšanas risku var mazināt reinvestētās peļņas nulles likme - labi, ka vismaz šāds amortizācijas mehānisms vienlaikus paredzēts, bet visiem tas nebūs glābiņš. Kopumā ar nodokļu reformu gribēja celt konkurētspēju, bet ar produktivitātes un algu kāpuma nesabalansētību to tieši mazina. Ar vienu lēmumu velkam uz vienu pusi, ar citu - uz otru. Kā slavenajā krievu fabulā. Ja uzņēmumi nespēs turēt šo spiedienu, nāksies variēt ar daļlaika nodarbinātību vai atlaist kādus darbiniekus, lielāku slodzi uzkraujot jau esošajiem un veicinot jau tā izplatīto strādājošo izdegšanas sindromu.

Minimālās algas strauja paaugstināšana pastiprinās spiedienu arī augstāk atalgoto darbinieku algām, lai saglabātu kvalifikācijas atšķirībām atbilstošu proporciju. Rezultātā vēl straujāk kāps vidējās algas, kas savukārt nodrošinās vēl treknāku algu pieaugumu pašām amatpersonām un politiķiem, kuru algas piesaistītas vidējai algai valstī. Jau pēdējos gados sabiedrības kritiku un neizpratni, jo īpaši iepretim simboliskajam algu kāpumam mediķiem un pedagogiem, raisījis politiķu - amatpersonu algu galvu reibinošais kāpums, šogad par 131 eiro deputātiem un ap 200 eiro ministriem un premjeram, bet pirms gada algu lēciens bija vēl fantastiskāks - par apmēram pusotru simtu deputātiem, bet pēc īpaša Saeimas lēmuma Saeimas frakciju un komisiju vadītājiem, premjeram, ministriem un parlamentārajiem sekretāriem - pat par 600-700 eiro! Ja prognozēts, ka ekonomikas izaugsme turpinās, turklāt straujāk, cik pareizi iesaldēt minimālās algas kāpumu, vienlaikus uzliekot lielu slogu tieši uz nākamo gadu? Vai grimstošā kuģa - Vienotības - politiķu lobētais straujais minimālās algas paaugstinājums tieši nākamgad, iesaldējot to turpmāk, būtu pēdējās sulas izspiešana no valsts par labu virknei tās politiķu, kas amatos varētu būt pēdējo gadu pirms nākamā gada Saeimas vēlēšanām?