Tweet

Šovasar, braukādams pa Latviju, tikos ar visai daudziem nopietniem darba cilvēkiem. Goda vīriem un sievām. Zemniekiem, uzņēmējiem, pašvaldību darbiniekiem, māksliniekiem… Un visur (ne tikai manā mīļajā Latgalē, bet pat Rīgā) man nācās vienā laidā dzirdēt to, ko Ilze (Šteinfelde), vēršot uzmanību uz Citadele Index pētījumu, konstatējusi Neatkarīgās 26. septembra publikācijā Bezdarbnieki ir, strādāt gribošo nav. Gan Citadele Index pētījums, gan manas privātās «ekskursijas» atklāj vairākas manā uztverē visai būtiskas problēmas.

Pirmkārt, atklājas jūtama darbspējīgā vecumā esošo paaudžu daļas vēlme parazitēt, izlaisties uz valsts rēķina. Kā jau teicu, varbūt Latgalē situācija šajā ziņā ir visdramatiskākā, bet Latgale man ne tuvu nelikās izņēmums citu novadu vidū. Atgādināšu, ko teica Līvānu novada domes priekšsēdētājs Andris Vaivods: «Mūsu uzņēmēji meklē kvalificētus darbiniekus visā Latvijā. (..) Rūpnīcas ved darbiniekus no Daugavpils, jo uz vietas nav, kam strādāt. Bet bezdarbs, lai arī sarūk, ir 13%. Kā tas var būt? Šobrīd cilvēks, kurš Latvijā grib strādāt, nesaņem atalgojumu, ko ir pelnījis. Turklāt - šodien ar pabalstiem esam sabojājuši jau veselu paaudzi cilvēku. (..) Bet, ja tas, kurš dzīvo no pabalstiem, saņem vairāk nekā ģimenes apgādnieks, kurš strādā par minimālo algu un uztur vairākus bērnus, kāda cilvēkam ir motivācija strādāt? Mēs degradējam sabiedrību» (sk. Neatkarīgā, 13.09.2017.).

Pilnīgi piekrītu Vaivoda kungam. Man tas liecina arī to, ka attiecīgie dienesti, sociālās aprūpes sistēma nespēj vērtēt katru atsevišķu gadījumu pēc būtības un ka, vismaz attieksmē pret darba lietām, tā ir jāmaina. Piemēram, ja cilvēks, ja bezdarbnieks atsakās no viņa iespējām atbilstoša darba, viņa bezdarbnieka pabalsts tiek jūtami samazināts. Ja viņš atsakās no visādā ziņā pamatota piedāvājuma atkārtoti, viņš var palikt bez šā pabalsta.

Otrkārt, ja ar grūtībām atrast darbaspēku saskaras ap 40% Latvijas uzņēmumu, ja brīvo darba vietu skaits (17,6 tūkstoši gada vidū) ļauj runāt par darba tirgus uzkaršanu, tad ar šādām sociālām manipulācijām vien acīmredzot nebūs diezgan. Ir nepieciešama kompleksa (nodarbinātība, bezdarbs, darba tirgus, pārkvalifikācija…) profesionāla situācijas izpēte un atbilstoši politiski (!) secinājumi. Un vēl - es pieļauju, ka savā ziņā pie šādas parazitējošas, nievīgas sabiedrības daļas attieksmes pret darbu jūtamā mērā ir vainojami arī paši darba devēji. Atceramies gan deviņdesmitos gadus, gan jaunākus laikus… Bija taču pat tā, ka cilvēka darbs oficiāli, atklāti tika vērtēts ar 15, 20 latiem mēnesī… Un, kur tad visas pārējās manipulācijas, lai tik nemaksātu nodokļus? Varbūt kaut kādā ziņā var pat teikt, ka darba devēji tagad saņem, ko pelnījuši. Jo arī viņu attieksme pret darba ņēmēju un valsti tagad novedusi līdz parazītiskai attieksmei pret darbu pašu darba ņēmēju.

Jo, treškārt, ja vienkāršiem darbiem nepieciešams importēts darbaspēks, tad, manuprāt, ar nodarbinātības politiku valstī kaut kas nav kārtībā. Vai arī vietējie «kadri» jau ir degradējušies neatgriezeniski. Piemēram, es nesaprotu, kāpēc Latvijā jāimportē filipīnieši - kravas auto šoferi. Ja šajā un līdzīgās jomās ir radies darbaspēka iztrūkums un ja šis iztrūkums šajās jomās tiek kompensēts ar darbaspēka rekrutēšanu ārvalstīs, tad nekādu apliecinājumu apgalvojumam, ka tiešām pastāv nopietns, vispusīgi apjēgts, «koordinēts process starp valsts institūcijām un darba devējiem» (sk. A. Lāce, Sestdiena, 29.09.2017.) es te nesaskatu. Ja vien valsts vara kopā ar darba devējiem «koordinēti» nepiedalās jau nākamās Latvijas paaudzes maitāšanā. Jo summārā atdeve valstij perspektīvā taču būtu daudz lielāka tad, ja tiktu meklēti vai apmācīti vietējie, Latvijas ļaudis. Šī taču nav nekāda eksotiska profesija. Bet - acīmredzot par intensīvu un mērķtiecīgu bezdarbnieku apmācību Latvijā runāt nevar.

Arī tāpēc uzskatu, ka bezdarbs un - vienlaikus - darba roku trūkums šādās jomās ir mākslīgi radīta, ja ne politikas kvalitātes noteikta situācija. Un viens no iemesliem, kas to rada, man šķiet, pārvaldē, atvainojos, salīdušo nekompetence. Profesionālu menedžeru deficīts. Ja ar darbaspēka deficītu, cik tik iespējams, netikt galā vietējā darba tirgus ietvaros, skaidrs, ka imigrantu loma šajā tirgū tikai augs. Un savā ziņā tas liecinās arī par turpmāku (apzinātu?) vietējā darbaspēka degradāciju.