Pirmdien atbildes uz Saeimas izmeklēšanas komisijas locekļu jautājumiem sniedza Ainārs Šlesers. Daži mediji pārmeta, ka, viņuprāt, Šlesers uz šiem jautājumiem neesot atbildējis pēc būtības un, vispār, neesot runājis tā, kā viņi gribētu. Rodas jautājums, kā tad viņi būtu gribējuši, lai uzvedas Šlesers, komisijas vadītāja Inguna Sudraba (kura arī nerīkojas tā, kā «vajag») un pārējie? Atbildi sniedz aktiera Kevina Speisija skandāls, kurš nupat kā uzliesmojis otrpus okeāna, uzreiz pēc Holivudas slavenākā producenta Hārvija Vainšteina skandāla.

Kevins Speisijs ir Holivudas zvaigzne, divu Oskaru laureāts, galvenās lomas tēlotājs vienā no pasaules skatītākajiem seriāliem Kāršu namiņš. Šogad viņam bija paredzēts pasniegt Emmy balvu par ieguldījumu TV seriālu attīstībā, taču nekas tāds nenotiks, jo pēkšņi parādījās kāds otršķirīgs aktierītis un sāka stāstīt, ka 1986. gadā Speisijs viņam esot seksuāli uzmācies. Speisijam tolaik bija 26 gadi, bet topošajam aktierim tikai 14 gadu. Tagad, pēc vairāk nekā trīsdesmit gadiem, šis 46 gadus vecais vīrietis, kurš Speisija aktiermeistarības augstumiem tā arī nav pietuvojies, bet visus šos gadus pa Holivudu grozījies, pēkšņi atcerējies senās pārestības un ar tām nācis klajā. Speisijs tiek apvainots pedofilijā, un, par spīti izteiktajai nožēlai, viņa karjera ir beigusies, tāpat kā citai Holivudas slavenībai Hārvijam Vainšteinam. Šie cilvēki Holivudā ir kļuvuši tik toksiski, ka bīstami ir pat viņus pazīt, kur nu vēl aizlikt kādu vārdu aizstāvībai. Viņi ir kļuvuši par smalkās sabiedrības izstumtajiem, tāpat kā 19. gadsimtā Anna Kareņina.

Uz līdzīgu sabiedrības reakciju acīmredzot bija cerējuši Rīdzenes sarunu plūdinātāji un parlamentārās komisijas iniciatori. Viņi gribētu, lai Šlesers komisijā kā skolas puika direktora kabinetā stāvētu ar nodurtu skatienu un kaisītu sev pelnus uz galvas, bet visi tie, kuri pieminēti šajās sarunās, kļūtu par izstumtajiem, tāpat kā Speisijs un Vainšteins.

Taču Šlesers nav Speisijs un Latvijas sabiedrība nav liekulīgā Holivudas sabiedrība. Šlesers uz visiem pielādētajiem «jautājumiem» atbildēja tā, kā viņš šo lietu redz, nevis tā, kā to būtu gribējuši šo jautājumu uzdevēji (Andrejs Judins). Šlesers atkārtoja to, ko jau agrāk bija uzsvēris ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, bet ko vispārējā antioligarhu bļaušanas troksnī daudzi centās nedzirdēt. Proti, sarunas ir publicētas ļoti selektīvi. Trīs gadus, kamēr Šleseru klausījās, viņš tikās un runāja ar daudziem politiķiem no dažādām politiskām aprindām. Taču publiskotas ir sarunas tikai ar tiem politiķiem, kurus sarunu publicētāji grib «pagrūst zem tanka». Šī selektīvā pieeja liecina, ka sarunu publiskošanas mērķis ir, izmantojot svešas, noklausītas sarunas, vājināt konkurējošos politiķus un pašiem uz šā viļņa iebraukt nākamajā Saeimā.

Var piekrist, ka neatkarīgi no publiskoto sarunu autentiskuma tās nav bijušas diez cik glītas. Jautājums tikai, vai šādas sarunas Latvijas politekonomiskajā vidē ir kaut kas ārkārtējs, vai arī līdzīgas sarunas ir ikdiena un turpinās arī tagad? Var jau publikai par prieku palamāt Šleseru (Vainšteinu) un uzreiz pēc viņa rituālās nosodīšanas doties uz kādu Vecrīgas (Holivudas) kafejnīcu turpināt bīdīt lietas, kā ierasts (paflirtēt ar jaunām aktrisītēm). Vai tā ir morālā attīrīšanās vai liekulības latiņas paaugstināšana, savulaik jau savā slavenajā romānā atbildēja Ļevs Tolstojs.

Ja Judinu patiešām interesētu politiskās vides morālā tīrība, tad viņš to varētu lieliski attīrīt, godīgi pastāstot to, ko patiešām zina - par neētiskiem gadījumiem savā bijušajā partijā. Ja viņš uz Saeimu nepretendētu un uzrakstītu Latvijas politisko virtuvi atmaskojošu grāmatu, kurā balstītos uz paša pieredzēto, nevis kaut ko dzirdētu par citiem, tad viņa labajiem nodomiem varbūt varētu arī ticēt. Tā vietā Judins rakājas svešos «sūdos» un skaļi priecājas, ka tajos atradis kādu odziņu. Nav liela māka rādīt ar pirkstu uz saviem politiskajiem konkurentiem. Morāla autoritāte sevi pierāda ar to, ka ar vienādu mērauklu izturas pret visiem.

Judins, uzdodoties par morāles guru, riskē šajā ziņā kļūt tikpat smieklīgs kā Zatlers, kurš, šķiet, patiešām noticējis savam pašiedomātajam «svētumam», par spīti bezprincipiālajai balsu diedelēšanai savai pārvēlēšanai, dzīvokļu skandāliem un citām ētiski piedauzīgām lietām.