Iesaku domājošiem ļaudīm, skolotājiem un vecākiem sameklēt portālā IMHOclub, izlasīt un nopietni, godīgi no savas, latviešu pozicionēšanās, puses pārdomāt man cienījama kolēģa Jurija Aleksejeva visai subjektīvo viedokli.

Ne tāpēc, ka viņš krievs, un arī ne tāpēc, ka kritiski vērtē 23. oktobrī notikušo krievu skolu aizstāvju protesta akciju pie Izglītības un zinātnes ministrijas.

Tāpēc, ka viņš raksta: «Aizvakar krievu skolēni neatnāca uz savu vecmāmiņu un vectētiņu protesta piketu… Kāpēc? Tāpēc, ka viņu nākamajai dzīvei krievu valoda vajadzīga ne vairāk kā latviešu valoda. Kāda starpība, kādā valodā likt valsts eksāmenus?» Te es aizdomājos - vai tad, ja tiktu izsludināta kāda akcija latviešu valodas, latviešu skolu aizstāvībai, brīvprātīgi sanākušo nacionālā kopaina izskatītos daudz savādāk. Vai arī tad uz šādu pasākumu nesanāktu vieni večuki? Domāju, ka lielā mērā tas tā arī būtu.

Var jau sacīt, ka Jurijs par krievu valodu izsakās no savas pieredzes plaukta. Viņa trīs bērni ir prom. Meita sesto gadu dzīvo Kalifornijā, Silikona ielejā, vecākais dēls studē bioķīmiju Hāgas universitātē, jaunākais mācās skolā - Londonā. Jurijs raksta: «Kam viņiem latviešu valoda? Lai varētu strādāt apkalpošanas sfērā dzimtenē - Latvijā?» Jurijs teic, ka šādām «karjerām» te diezgan pamatiedzīvotāju. Bet turpat viņš piebilst, ka krievu valodas svars ārpus pašas lielās Krievijas robežām nav neko daudz lielāks par latviešu valodas svaru. Šajā, teiksim, krievu pamestībā «aiz robežas» viņš vaino - Krieviju. Krieviju, kurai nav vajadzīgi mikroelektroniķi (viņa znots), teicamnieki-bioķīmiķi (viņa dēls). «Iedomāsimies, ka mani bērni vēlētos saistīt savu dzīvi ar Krieviju. Cik gan elles lokus viņiem nāktos iziet Krievijas imigrācijas departamentos? Un - vai izietu… stipri šaubos. Bet «stulbie» amerikāņi pusgadu centās pierunāt manu znotu pārcelties uz Kaliforniju. Apmaksāja pārcelšanos, divus gadus apmaksāja dzīvojamo platību (māju), gādāja par paātrinātu ASV pilsonības piešķiršanu visai ģimenei… Ir taču jēga mācīties angļu valodu? Vai ne? (..) Lūk, tāpēc krievu skolēni aizvakar neatnāca uz mītiņu par godu viņu mācībām krievu valodā. Viņiem Krievija un Latvija - viens pīpis. Latviešu un krievu valoda - viens pīpis. Viens pīpis - eksotika. Bez perspektīvām.»

Savā ziņā es šo Jurija tekstu uztveru, ja ne kā brīdinājumu, tad vismaz kā vēl vienu iemeslu pārdomām par latviešu jaunāko paaudzi un tās reālo nākotni šeit, savā dzimtenē. Pārprojicēsim Jurija sacīto uz latviešu,

Latvijas politikas attieksmēm un atbildēsim sev uz šo jautājumu. Vai jau nav tā, ka mūsu rūpes par ikdienu, par šodienu kļuvušas rītdienai kritiskas? Vai nav tā, ka mēs it labi gādājam vien par atsevišķām lietām, atsevišķām izpausmēm? Lai tas būtu kaut vai, piemēram, savas valodas statuss. Bet vai mēs kaut cik pienācīgi esam gādājuši par cilvēka, tautas statusu šajā zemē? Par tiem saviem pēctečiem, kuriem visi šie citi statusi būtu jāuztur nākotnē? Cilvēki jūt, ka kaut kas nav lāga, cilvēki sāk rosīties. Redz, kardiologs Andrejs Ērglis pieprasa filozofiska līmeņa situācijas apjēgu katrā nozarē. Latvijas Universitāte organizē forumu ciklu Latvijas formula 2050. Attīstības scenāriji, kuros paredz zinošāko, darbīgāko, lemjošāko valsts prātu dalību.

Kad uz šādu perspektīvu pārslēgsies Latvijas politika? Vai arī pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām partijas tik vien zinās, kā uzrunāt pūli, par kādu tās laika gaitā tiekušās padarīt savus vēlētājus. Jo tām nav bijis, nav valsts, nācijas koptēla, ko cilvēkiem garantēt savā darbībā. Tām bijuši vien lozungi (Nacionālais attīstības plāns) un kādi atsevišķi nodomi, labi, ja nākamajiem četriem gadiem, līdz nākamajām vēlēšanām. Bet, ja «par tālajiem mērķiem tiek aizmirsts» (I. M. Havels, NRA, 2.11.2017.) pat savā zemē, tad galu galā patiešām var iznākt tā, kā paredz Jurijs - angļu valodas aiztikšana skolās savāks daudz lielāku protestējošu jauniešu pulku nekā latviešu vai krievu valodas aiztikšana. Jo šī valoda sniedz taustāmu perspektīvu, bet abas pārējās diemžēl un politikas dēļ piedāvā pamatā stagnāciju.

Jā, es zinu, ka, piemēram, mūsu Dziesmu svētki vēl visai kategoriski runā man pretī. Bet Jurijs mani rosināja tīšām saistīt valodu ar mūsu tautas ikdienas rīcībspēju tepat Latvijā. Tādu rīcībspēju, kas novērš, kas aptur tautas izklīšanu.