Tweet

Parlamentārā izmeklēšanas komisija, kas pēta «valsts nozagšanas» pazīmes un slikto izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911, varēja būt arī vispār nedibināta, jo jēgas no tās ir maz. Tā nav radīta, lai noskaidrotu patiesību, bet kā 13. Saeimas priekšvēlēšanu šovs un politiskas propagandas tribīne Andrejam Judinam (frakcija Vienotība, partija Kustība Par!).

Taču tā sagadījās, ka uz pēdējo komisijas sēdi bija atnācis cilvēks, kam ir ļoti ilga pieredze un dziļas zināšanas tiesu lietās - bijušais pirmais pēcpadomju laika Augstākās tiesas priekšsēdētājs, konstitucionālo tiesību eksperts, pie kura mācījušās vairākas juristu paaudzes, zvērināts advokāts Gvido Zemribo. Jau pati Zemribo kunga klātbūtne Judinam acīmredzami bija kā dadzis acī - parlamenta politikānis centās visādi noniecināt un pazemot Zemribo, piedāvājot komisijai balsot par sēdes atcelšanu, jo «eksperti neesot atnākuši uz sēdi». Zemribo runāšanas laikā Judins demonstratīvi tvītoja un čatoja, ar degunu ieniris savā gadžetā, bet beigās, lai arī uzmanīgi nebija klausījies, ko eksperts saka, paziņoja, ka tās bijušas tikai «padomju anekdotes».

Taču Zemribo norādes bija ļoti vērtīgas, īpaši jau tās, kas bija par valsti un tiesu varas tēmu vispārīgi - par to, kā tieslietas gadu gaitā ir cietušas no kļūdainas vai apzināti bojājošas likumdošanas.

Pēdējā dekādē ļoti uz leju gājusi pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāte visādos tiesībsargājošo iestāžu līmeņos. Zemribo norādīja uz vienu konkrētu iemeslu, kāpēc tā ir noticis - ir likvidēta Policijas akadēmija. Visai Latvijas juristu saimei tas sāp, par to ir notikušas autoritatīvu teorētiķu un praktiķu diskusijas, un secinājums ir viennozīmīgs - Policijas akadēmijas likvidācija ir nodarījusi postu. Augstākā policijas mācību iestāde ir iznīcināta, bet tās izglītības iestādes, uz kurām bija cerības, ka tās aizpildīs tukšumu, nav aizstājušas Policijas akadēmijas vietu. Pastāv Policijas koledža, kas ir izglītības vidējais līmenis, pastāv juridiskās fakultātes augstskolās, taču ar to nepietiek. Izmeklētāja darbs tomēr ir specifisks, un nepietiek ar augstāko jurista vai vidējo policista zināšanu arsenālu.

Ar Policijas akadēmiju gan savulaik bija tā, ka tur varēja mācīties jaunieši, kas nemaz pat nedomā strādāt policijā. Viņi dabūja diplomu un devās, kurp patika - apguvuši operatīvās darbības smalkumus, daudzi devās uz to riska zonu, kura ir tiesībsargājošo iestāžu «kliente» - uz uzņēmējdarbību, valsts pārvaldi. Bet tā vietā, lai akadēmijas beidzējus motivētu strādāt un piesaistītu policijai, vismaz kādu laiku obligāti liekot strādāt policijā, akadēmija tika likvidēta pavisam. Proti, lai dabūtu tīru vannu, ar netīro ūdeni tika izliets arī bērns.

Būtu tikai loģiski, ja, redzot nelāgās sekas, valdība un Saeima šim jautājumam pievērstos un sāktu domāt par Policijas akadēmijas atjaunošanu, taču nekas tāds nenotiek. Zemribo pajokoja, atminoties, ka tolaik, kad gājis pirmajā klasē, skolotājs viņam licis labot kļūdas burtnīcās. Taču tagad politiskajā vidē iegājies tā, ka visi piekrīt, māj ar galvām, ka ir pieļautas kļūdas, taču kļūdu labošana nenotiek.

Vēl jurisprudences autoritāte atgādināja diezgan neizprotamu gājienu, kas savulaik satrauca juristus, bet politiķi viņos neklausījās un darīja pa savam. Tika likvidēts Augstākās tiesas Senāts. Senāta pienākums bija uzraudzīt un vadīt likumu piemērošanu, kā arī vienādu un pareizu likumu iztulkošanu. Senāts tika nodibināts 1918. gadā kā viena no pirmajām Latvijas Republikas iestādēm. Padomju vara 1940. gadā to likvidēja. Vācu okupācijas iestādes to neatjaunoja, jo viņiem bija Ostlande, ne Latvijas Republika. Senāts tika atjaunots Atmodas laikā, taču 2013. gadā to atkal ar vieglu roku likvidēja. Diezin vai fiskālais ieguvums atsver zaudējumus.

Nav brīnums, ka Latvijas tiesneši ir atzinuši, ka izjūt likumdevēju, izpildvaras un mediju spiedienu un, kā to rāda Eiropas tiesnešu aptauja, šajā ziņā jūtas visvairāk spaidītie starp visiem kolēģiem Eiropā. Politiķi mēdz pieņemt likumu grozījumus, kas apgrūtina tiesu varas darbu un neatkarību. Atliek vien minēt, kurā reizē grozījumi pieņemti neapdomīgas muļķības dēļ, kurā tos inspirējušas kādas politekonomiskas grupas sava viendienas izdevīguma labad.

Ar Senāta likvidēšanu tiesu vara ir pazemota tādā veidā, ka vairs nav augstākās kasācijas instances, kas bija visviedāko Latvijas tiesnešu sanākšana un spriešana par vissarežģītākajām lietām. Uz Senāta lēmumiem juristi savā praksē vēlāk mēdza atsaukties dažādās citās lietās, tie bija būtisks arguments strīdos.

Nav jau tikai šie gadījumi, kad politiķi, vicinot tiesiskuma un reformu lozungus, ir sadarījuši blēņu lietas un spārdījuši pašus Satversmes pamatus. Bet tā gadās - nav vienas vēlēšanas pagājušas, kad jau nāk nākamās, tāpēc ir visādi jāzīmējas, jāiznesas, lai par sevi atgādinātu. Tiek veiktas kaut kādas reformas, izmaiņas likumos izmaiņu dēļ bez jēgas un virziena. Likumus cenšas pieņemt, lai atrisinātu kādu viendienas vajadzību, speciāli kādam vienam gadījumam vai pat vienam cilvēkam. Būtu tad vismaz vispirms painteresējušies pie nopietniem juristiem, kādas sekas var būt. Taču neinteresējas un neklausās, jo nav laika - jāpļāpā ar saviem faniem interneta sociālajos tīklos.