Tweet

Kopš deviņdesmito gadu sākuma neatceros rakstījis par «čekas maisiem» neko citu, kā vien to, ka «maisu» saturs līdz ar visu te pieejamo slepeno padomju laika dokumentāciju jāizber uz galda un bez jelkādas rediģēšanas, bez cenzūras jādara pieejams visai sabiedrībai.

Man bija pilnīgi vienalga, vai es pats tur esmu vai ne. Tas, ka es nesadarbojos, vēl neko nenozīmēja. Neko nenozīmēja tas, ka mani tiešie kontakti ar VDK izpaudās pāris Maskavas forštates inspektora vai instruktora aizrādījumos par to, ka biju kaut kur izpaudies ne tā, kā pienākas, un vienā ļoti nopietnā vervēšanas mēģinājumā. Starp citu - tā bija viena no interesantākajām sarunām manā mūžā. Ļoti ilga saruna ar ļoti gudru manu tā laika vienaudzi no Maskavas. Acīmredzot šajos orgānos bija spēki, kuri astoņdesmito gadu vidū paredzēja turpmāko gadu norises un intensīvi meklēja ceļus, meklēja resursus, kas novērstu PSRS sabrukumu. Viņi apzinājās, ka «pliki» varas, represiju resursi vairs nelīdzēs. Dīvainā kārtā šis ļoti labi (arī par mani) informētais cilvēks, kurš nekautrējās man visai ciniski raksturot gan tā laika PSRS, gan - īpaši - Latvijas līderus, mani vairāk noskaņoja domāt nevis par to, ka jāglābj vecie laiki, bet ka tuvojas jauni laiki. Faktiski viņš savā ziņā pamatoja to sitāciju, kurā nepilnus pāris gadus vēlāk atklātībā dzima mūsu radikālākās organizācijas, bet pēc tam - arī Tautas fronte. Es viņam tā arī teicu: manuprāt, jūs te mani ne tik daudz vervējat, cik mēģināt ieborēt kaut kādu vēsti, kuru es vēl neuztveru. Un piebildu, ka neuzskatu sevi par revolucionāru, bet arī kalps negribu būt. Pie tā toreiz lielās līnijās arī palikām.

Bet nu iznāk, ka mēs jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu tiekam turēti par šo «čekas maisu» kalpiem. Gan tie, kas tur ir iekšā, gan tie, kas tur nav. Jo šobrīd galvenais vārds sen vairs nav «atklātība», tās pilnība, galvenais vārds sen jau ir «manipulācija». Kā tik valstī kārtējais politiskais saspīlējums vai satraukums (kaut vai kārtējās vēlēšanas), tā «maisi» atkal kļūst galvenā tēma medijos. Bet iebildumi, kas laika gaitā skanējuši pret maisu atvēršanu, man allaž šķituši mazvērtīgi un spekulatīvi. Jo apelējuši pie, iespējams, ar maisiem nesaistītu cilvēku aizskāruma, pie tā, ka Latvijā nav viss maisu saturs, pie tā, ka tas revidēts… Taču tagad iznāk, ka šie cilvēki ir (!) saistīti ar maisiem veselus 25 gadus ilgāk nekā varēja būt. Protams, es pieļauju, ka bija (ir) arī cilvēki, kuru atklāšana «maisā» varēja tiem krietni pabojāt karjeru.

Bet - ja maisi tiktu atvērti, tad - lai arī varētu gaidīt kādus kaislību uzliesmojumus, pat neadekvātu politikas, likumdevēja attieksmi gan atsevišķos gadījumos, gan kopumā - visi šie ar cilvēkiem, viņu pagātni saistītie mēsli tomēr būtu jau sen izrunāti un problēmu kopumā (protams, izņemot kādus, varbūt pat biežus recidīvus, uzplaiksnījumus) varētu uzskatīt par izsmeltu. Katrā ziņā - tā vairs nebūtu politikas, partiju barotne. Jo tas skaidri atklātu, ka laika gaitā šīs partijas nav spējušas sarūpēt citu bagāžu kā vien šie vecie mēsli. Lai vai kā - šobrīd es uzskatu, ka mērīt cilvēkus ar viņu attieksmi pret «čekas maisiem», ar to, vai viņi tur ir vai nav - tā jau ir kroplība. Jā, pieļauju, ka normālu, profesionālu attieksmi līdz kroplībai noveduši arī tie, kas tajos maisos ir. Gļēvi, valstiski bezspēcīgi karjeristi. Taču tepat piebildīšu, ka manā uztverē esam pietiekami brīva valsts, lai teiktu, ka neviens no mums nav traucēts parādīt sevi labāku, pārāku par bijušajiem čekistiem gan lielajā biznesā, gan politikā, gan makšķernieku klubā.

Turklāt - es šajās spekulācijās ar «čekas maisiem» saskatu zināmas paralēles ar to, kas laika gaitā parādās kaut vai mediju virsrakstos. «SAB varenāks par CIP un VDK», «Drošības dienestu ārprāts», «Drošības iestādes nav valdības rotaļlietas», «Jukas ar atzīmi «slepeni»», «Valsts drošības iestāžu putra - visi vainīgi», «Pret terorismu vai specdienestu intrigām?», «Specdienestu reformu galvenais virsmērķis - premjera nedalītas kabatas armijas radīšana», «Specdienestus vaino sadarbībā ar organizēto noziedzību» utt., u.tml. Varētu saukt ko līdzīgu vēl un vēl. Pēdējos pārdesmit gados šādas atziņas medijos nav bijušas retums. Turklāt te, izņemot pāris reizes, tās paudušas augstas amatpersonas un politiķi.

Ko tas nozīmē? Man tas nozīmē, ka «čekas maisu» slimība ir plašāka par šo maisu ietvaru. Man tā šķiet sistēmas slimība, kura liecina, ka drošības dienesti, to «tehnoloģijas» arvien ir vairāk režīma nekā demokrātijas produkts. Tie nav spējuši kā pienākas apzināt savu misiju pa jaunam. Tāpēc «čekas maisi» tiem ir kultūrvēsturiska, varbūt pat mūsdienu praksē pārmantojama, bet katrā ziņā saglabājama relikvija.