Tweet

Pirms vēlēšanām Rīgas mērs Nils Ušakovs paziņoja par jauna – 1. – tramvaja maršruta atklāšanu no Imantas uz Juglu un atpakaļ. Jauno tramvaja maršrutu atklāja, bet izrādījās, ka infrastruktūra Pārdaugavas pusē tam vēl nav gatava, un to sāka pārbūvēt jau pēc vēlēšanām.

Tagad ir pabeigta pieturvietu un transporta mezgla izbūve Dzirciema ielas un Jūrmalas gatves krustojumā. Diemžēl projekts realizēts, ignorējot modernākos pilsētvides veidošanas principus. Līdz ar to Rīgā kārtējo reizi atražota arhaiska, atļaušos pat teikt, sovjetiska, pilsētvide. Ar nožēlu jāsaka, ka minētais objekts tāds nav vienīgais.

Kas ļauj šo un citus līdzīgus projektus vērtēt kā laikmetam neatbilstošus un sovjetiskus? Ir daži pilsētbūvniecības principi, kuri raksturo sovjetisko stilu. Viens no tiem ir vēlme uzstādīt norobežojošas barjeras starp ielas braucamo daļu un gājēju ietvi. Šīs barjeras parasti tiek izvietotas tur, kur pastāv paaugstināts risks, ka «neapzinīgi» gājēji varētu iet tur, kur iet nav atļauts. Barjeras tiek liktas it kā cilvēku «drošības» dēļ. Vārdu - drošība un neapzinīgi - likšana pēdiņās var izskatīties divdomīgi, jo mūsu gājēji patiesi ir neapzinīgi, gatavi apdraudēt savu un citu drošību, skrienot pāri ielai visnepiemērotākajās vietās un brīžos. Taču, ja paskatāmies rūpīgāk, tad redzam, ka visbiežāk vaina nav tik daudz gājēju neapzinīgumā, cik nemūsdienīgi veidotajā satiksmes plūsmas organizācijā, kura rada apdraudējumu tikai tāpēc, ka ne visi Rīgas transporta sistēmas pārvaldītāji zina un saprot, kādai jābūt modernai 21. gadsimta pilsētai.

Priekšstati par to, kādai jābūt modernai, cilvēkam draudzīgai pilsētas videi, beidzamo desmit, divdesmit gadu laikā pasaulē ir būtiski mainījušies. Svarīgākā ir izmaiņa, kura nosaka - kas pilsētā ir galvenais - cilvēks ar automašīnu vai cilvēks bez automašīnas? Ja vēl nesen abas puses centās atrast draudzīgu līdzsvaru, tad tagad pārliecinoši ir uzvarējis viedoklis, ka kājāmgājējs un sabiedriskā transporta lietotājs ir neapstrīdama prioritāte, jo tieši kājāmgājēju klātbūtne atdzīvina vidi, kamēr automašīnas to padara aukstu un nedzīvu. Kā šī prioritāte izskatās praksē?

Notiek pilnīga atteikšanās no gājēju tuneļiem un gaisa pārvadiem pār ielām pilsētas vidē. Kā intervijā NRA teica arhitekte Zaiga Gaile - kāpēc man jāiet tunelī? Lai mašīnas iet tunelī. Jebkurš transporta mezgls pilsētas vidē tiek izstrādāts, primāri domājot par kājāmgājēju ērtībām un tikai pēc tam, kā tas atsauksies uz autobraucēju ērtībām; vai viņiem nebūs pārāk bieži jāapstājas, lai palaistu gājējus pa priekšu. Izejot no šīs aksiomas, arī katra sabiedriskā transporta pieturvieta ir jāierīko tā, lai ērti būtu šā transporta lietotājiem, nevis autobraucējiem, kas tur brauc garām.

Diemžēl jaunais transporta mezgls Dzirciema ielas un Jūrmalas gatves krustojumā un tur esošās tramvaja pieturas ir uzbūvētas, ignorējot šo aksiomu. Lai nebūtu jāizveido papildu gājēju pāreja un tādējādi «netraucētu» autovadītājus, visa tramvaja pietura, kura atrodas brauktuvei pa vidu zaļajā zonā, ir norobežota barjerām. Šo barjeru jēga ir neļaut tramvaja pasažieriem iet tur, kur viņiem ir tuvāk un ērtāk, bet gan dzīt viņus kā aitas tur, kur šo pieturvietu projektētāji grib. Galvenais, lai autobraucējiem ērtāk. Diemžēl līdzīgs prioritāšu redzējums ir arī gandrīz visās citās Rīgas sabiedriskā transporta pieturvietās.

Neloģiski ierīkotas gājēju ietves Rīgā (iespējams, arī citur Latvijā) ir ne mazums. Parasti šim neloģiskumam ir gluži loģisks izskaidrojums - vispirms tiek domāts par autovadītājiem, un gājēju plūsma tiek novirzīta tā, lai tā pēc iespējas mazāk traucētu automašīnu plūsmu. Kliedzošākais piemērs ir gājēju noeja no Krišjāņa Valdemāra ielas pie Zunda kanāla pārvada uz tirdzniecības centru Olimpija, kur gājējiem jāmet milzu loks, tā vietā, lai viņiem (nevis autovadītājiem) ērtā vietā ierīkotu gājēju pāreju.

Latvijas sabiedrībā pagaidām vēl valda visai toleranta attieksme pret šo autovadītāju hegemoniju, taču pasaules attīstība ir neapturama. Pārmaiņas pamazām nāk arī pie mums, tā ka pilsētas saimniekiem jāpozicionējas - vai viņi ir kopā ar rītdienu vai vakardienu?