Tweet

Jaunais Veselības aprūpes finansēšanas likums beidzot pieņemts, bet diskusijas un šaubas turpinās, un Valsts prezidents tūlīt varēs vētīt aicinājumus to neizsludināt. Argumenti: pakalpojumu pieejamības mazināšana, ēnu ekonomikas problēmu uzkraušana uz mediķu pleciem. Bažas ir arī par to, kā praktiski jaunā sistēma strādās klunkurējošās e-veselības un dažādu veselības aprūpes pakalpojumu grozu ietvaros.

Līdz ar veselības obligātās apdrošināšanas ieviešanu līdzšinējo valsts apmaksāto pakalpojumu grozu saņems tikai šim mērķim sociāli apdrošinātie un no nodokļa maksāšanas atbrīvotās kategorijas. Pārējiem būs pieejama tikai neatliekamā palīdzība, ģimenes ārsta konsultācija, dzemdību palīdzība un sabiedrībai bīstamu slimību ārstēšana. Vairākums gan jau tagad daudz vairāk nesaņem un arī nesaņems turpmāk - ja rindas uz valsts apmaksāto pakalpojumu saruks vidēji par 15%, tad nez vai lēmums gaidīt vai iet pie maksas speciālista būtiski mainīsies, ja 100 dienu vietā būs jāgaida 85 vai 60 dienu vietā 51.

Veselības ministrijai pārmetumi birst no visām pusēm. Godīgie nodokļu maksātāji jūtas apdalīti, jo nesaņems daudz vairāk kā nemaksātāji, un nemaksātāji pirmajā sistēmas darbības gadā varēs par simboliskiem 4,30 eiro mēnesī nopirkt dalību tajā. Var saprast, neesam tik bagāta valsts, lai atļautos sociālismu, visiem apmaksātu visu, tostarp tiem, kas neko nepiemet kopējam un paša labumam. No otras puses, mediķi un daļa politiķu kritizē pakalpojumu pieejamības samazināšanu, piesaucot jau tā sliktos veselības rādītājus un cilvēktiesības. Valsts gan šo pieeju nodrošinās tiem, kas nevar nodokļus samaksāt objektīvu iemeslu dēļ, bet tie, kas naudu pelna gan nelegāli, gan valsts pieļautajos nodokļu maksāšanas režīmos, varēs nopirkt līdzdalību sistēmā. Un visas cilvēktiesības ievērotas līdz ar cilvēkpienākumiem. Turklāt dāsnāk nekā citās valstīs visiem pieejamās veselības aprūpes pakalpojumu grozā iekļauta arī ģimenes ārsta vizīte.

Jautājums, vai tas praksē arī tā strādās, vai visi, kam šī apdrošināšana būs jāpērk, par to būs informēti un apzināsies tās nepieciešamību. Vai beigās ārsts nebūs tas, kurš mocīsies ar vainas sajūtu, atsakot palīdzību trūcīgākam nodokļu nemaksātājam, nespējot viņu nosūtīt tālāk pie speciālistiem vai uz manipulācijām, zinot, ka viņš par to nespēs samaksāt? Lai gan, šādus nosūtījumus ārsti jau spiesti dot ar šodien. Plus vēl neskaidrības, kā dati par nodokļu nomaksu nonāks ārsta rīcībā, vai e-veselībā nemitīgi tiks atjaunoti dati no Valsts ieņēmumu dienesta (VID), vai, atverot pacienta failu, uzreiz parādīsies tā saņemamais pakalpojumu grozs.

Prasās pamatīga informatīvā un skaidrojošā kampaņa, lai izmaiņām sagatavotu sociālā nodokļa nemaksātājus un nomierinātu vairākumu iedzīvotāju, kurus šīs izmaiņas neskars. Katram, kas neiekļausies sistēmā, vajadzētu saņemt vēstījumu: informējam, ka jums turpmāk nebūs pieejami tādi un tādi valsts apmaksāti pakalpojumi, ja vēlaties tos saņemt, iemaksājiet, sākot ar 2018. gada septembri, 51,60 eiro (nav gan skaidrs, kā iemaksas varēs veikt no septembra, ja likums nosaka, ka tās veicamas kalendārā gada sākumā)! Nākamgad summa nav liela, bet 2019. gadā tā jau sasniegs 154,8 eiro, 2020. gadā - 258 eiro, turklāt, lai saņemtu pakalpojumus, iemaksas būs jāveic par diviem iepriekšējiem gadiem! Šīs summas jau konkurēs ar privāto apdrošināšanu, kura sniegs daudz plašāku apmaksāto medicīnas pakalpojumu klāstu.

Sava taisnība tiem, kas saka, ka ar ēnu ekonomiku jācīnās VID, nevis ārstiem. Turklāt lielāka problēma par nodokļu nemaksāšanu ir nodokļu maksāšana tikai no minimālās algas, nevis no reālajiem ienākumiem, - to veselības apdrošināšanas sistēma neietekmēs. No otras puses - vai VID var ar to sekmīgi cīnīties, ja sistēma nerada motivāciju maksāt nodokļus?

Kaislības Saeimā izvērsās arī par aizdomīgi pazudušo, atbildīgās komisijas iepriekš atbalstīto normu, kas paredzēja budžeta līdzekļus prioritāri novirzīt valsts un pašvaldību ārstniecības iestādēm, un tikai tad, ja tās nespēj sniegt pakalpojumu, līdzekļi izmantojami privātajās vai ārvalstu iestādēs. Jautājums diskutabls - vai nauda var sekot pacientam un pacients var pats izvēlēties, kur saņemt pakalpojumu, vai viņš to var darīt tikai par saviem līdzekļiem? Acīmredzot valstij ir bažas par tās sniegto pakalpojumu konkurētspēju, kuras būtiskākais faktors ir zemāka cena, ne kvalitāte. Ja valsts aplēstā pakalpojumu maksa, kas nereti ir zem pašizmaksas, sekotu līdzi pacientam uz privāto sektoru, domājams, daudzi izvēlētos šo iespēju.

No otras puses, šādi tiktu vēl vairāk vājināta valsts veselības aprūpes sistēma, kurā pakalpojumu pieejamība vēl vairāk saruktu, tostarp tiem, kas nevar atļauties privātā sektora pakalpojumus, kura īpatsvars jau tagad sasniedz 30%. Un vai privātā sektora cenas līdz ar valsts līdzmaksājuma ienākšanos nepieaugs? Jārod balanss starp pacienta interesēm saņemt, viņaprāt, labāko pakalpojumu un rūpēm par sistēmas ilgtermiņa dzīvotspēju, kas arī ir pacientu interesēs. Jautājums nav viennozīmīgs, darba grupai būs, ko vētīt, bet nenoliedzami dīvaini, ka pēc premjera un ministres ierašanās jau komisijas atbalstītu priekšlikumu atsaukuši paši tā iesniedzēji!

Apsveicami, ka beidzot lēmums ir pieņemts, bet ar to nekas nebeidzas.