Tweet

«Gribi amatu, stājies partijā. Gribi amatu, nestājies partijā. Kā lai dzīvo?» – interneta okeāns šoreiz izskaloja šādu pērli.

Sociālo tīklu cīnītāji par gaišo nākotni piektdien vārījās tikpat intensīvi kā gadījumā ar psihoterapeitu Viesturu Rudzīti, kuru draudzīgi vajadzēja noēst līdz viņam veltītajam raidījumam. Šoreiz runa bija par Sanitu Diku-Bokmelderi, kuru Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) no 17 pretendentiem ievēlēja par Latvijas Radio (LR) valdes locekli programmu attīstības jautājumos. Izrādījās, ka sabiedriskajā medijā Sanita Dika-Bokmeldere ir tikpat «aizliegta» kā Viesturs Rudzītis - acīmredzot iedomātas ideoloģiskās neatbilstības dēļ.

Sanitai Dikai-Bokmelderei tiek pārmesta saistība ar Nacionālo apvienību (NA): viņa tikai 1. novembrī - dienu pirms dokumentu iesniegšanas NEPLP - apturēja savu darbību NA. Šobrīd viņa joprojām strādā VARAM par ministra padomnieci un, visticamāk, darīs to līdz darba uzsākšanai LR. Ja tiek pārmesta darbošanās politiskā partijā, tad - kā ar aicinājumiem jauniem cilvēkiem aktīvāk iesaistīties politikā? Tie aizmirsušies? Līdz šim visi zināja: ja esi nolūkojis kādu amatu, tad stājies partijā. Tagad sanāk: ja gribi amatu - nedod die’s, nestājies partijā! Ko darīt - stāties vai nestāties?

Izskatās, ka ir tādas partijas (vai sabiedriskas organizācijas), kurās tomēr labāk stāties, un tev neviens un neko nepārmetīs. Bet ir tādas, kurām skaidrs FUI zīmogs virsū uzspiests. Lūk, Mārīte Tukiša, valdes locekle finanšu vadības jautājumos. Viņa savulaik Ogrē startēja vēlēšanās no LSDSP saraksta. Vai pirms viņas stāšanās LR valdes locekles amatā bija kāda burzguļošana par šo «politisko piederību»? Nebija. Tātad LSDSP ir labo partiju sarakstā. Un kā tad ar LR valdes priekšsēdētāju Unu Klapkalni? Viņa vairākus gadus bija organizācijas Sorosa fonds Latvija vadībā. Izskatās, ka šī organizācija arī ir «pareizo» pulkā. Ak, Soross ir politiskais terorists, kultūrmarksists un finanšu noziedznieks, kas mēģina destabilizēt nacionālas valstis? Nu un tad? Kuru tas uztrauc? Tak ne jau Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes Komunikācijas studiju katedras vadītāju profesori Andu Rožukalni, kas ir nobažījusies par Sanitu Diku-Bokmelderi, kurai, Rožukalnesprāt, «nav atbilstošas pieredzes un ir saistība ar politiku, kas kompromitē viņu kā amatpersonu». Nez, vai darbs TV3, Rīgas Balsī, Vakara Ziņās, Radio SWH, Star FM, kā arī valsts amatā - tās nav darbavietas, kas summējas pieredzē?

Savukārt «saistība ar politiku» ir ārkārtīgi interesants jēdziens. Tātad cilvēks, kas reiz bijis kādā partijā, aizejot no tās vai apturot darbību tajā, ir automātiski ietekmējams? Un kā tad ar visiem valsts amatiem? Visi, kas tos ieņem, ir nosodāmi un ar apšaubāmu reputāciju apveltīti cilvēki, jo, protams, ir nākuši no kādas partijas? Biedri, tie jau ir peregibi na mestah, piedošan, kā mēdz teikt nomenklatūras latvieši - pārliekumi uz vietām. Tas ir vai nav sliktums - būt saistītam ar politisku partiju vai organizāciju? Varbūt atzītie eksperti un profesori varētu mūs apgaismot: kuras partijas un organizācijas ir ar baltiem spārniņiem, kuras - ar āža kāju vai pat kuiļa pēcpusi?

Vēl kāds «vērā ņemams» pārmetums jaunajai valdes loceklei. Sak, pat Tautas partijas priekšsēža Šķēles laikos viņa padomnieks un labās rokas cimds Jurģis Liepnieks neesot bijis tik bezkaunīgs, lai ietu valsts amatā taisnā ceļā no partijas šūpuļa. Nu, kāpēc uzreiz tā. Ir, piemēram, arī Rolands Tjarve, kas bija preses sekretārs Māra Gaiļa (Latvijas ceļš) valdībā 1994./1995. gadā, bet jau 1996.-1998. gadā ienāca Nacionālajā radio un TV padomē kā priekšsēdētāja vietnieks, pēc tam kļuva par LTV ģenerāldirektoru līdz 2002. gadam, vēlāk - kā jau nomenklaturščikam pieklājas - iekāpa dažās padomēs. Otrreiz Tjarve gribēja atgriezties LTV vadībā 2013. gadā, lai kopā ar dzīvesdraudzenes Nellijas Ločmeles vadīto žurnālu IR kļūtu par galvenajiem Vienotības apkalpotājiem. Nesanāca. Secinājums: nevajag pārmest Dikai-Bokmelderei to, kas ar viņu nav noticis.

Un vēl. Jācer, ka kolēģi iekš Latvijas Radio nav tik vāri, lai satrauktos par jauna un nacionāli domājoša cilvēka ienākšanu savā politiski un morāli stabilajā kolektīvā, kurā kultūrmarksistu nav nemaz tik daudz.