Tweet

Kamēr Latvijas politiķi vēl tikai gatavojas pie katra sabiedriskā medija izveidot uzraudzības padomi, Krievijā pie Kultūras ministrijas sabiedriskā padome darbojas un jau ir pārvērsta par efektīvu cenzūras instrumentu. Visskandalozāk tas izpaudās šī gada 23. janvārī.

Divas dienas pirms pirmizrādes Krievijas Kultūras ministrija, pamatojoties uz sabiedriskās padomes ierosinājumu, atsauca filmas demonstrēšanas licenci skotu režisora Armando Ianuči komēdijai Staļina nāve. Šeit gan ir jāpiebilst, ka pirms demonstrēšanas aizlieguma filmu Staļina nāve bija atļauts demonstrēt tikai ļoti ierobežoti - aizliedzot filmu skatīties par 18 gadiem jaunākām personām. Galvenais apsūdzības punkts - filma Staļina nāve ir «pamflets par Krievijas vēsturi». Iesniegumu aizliegt filmas demonstrēšanu parakstīja pasaulslavenais krievu kinorežisors Ņikita Mihalkovs, bijusī kinoaktrise, pašlaik Valsts domes kultūras komitejas priekšsēdētāja vietniece Jeļena Drapenko (vecākās paaudzes lasītāji varbūt atceras viņu Lizas lomā filmā Bet rītausmas šeit klusas (1972. g.)) un citas ar kino un literatūras jomu saistītas Krievijas slavenības.

Daļa no Krievijas aktīvās inteliģences, kas jau ir pieradusi pie mūsdienu Krievijas dīvainībām, ir sašūmējusies ne pa jokam. Līdzīgi kā Latvijā, arī Krievijas konstitūcija (29. pants) deklaratīvi aizliedz cenzūru, bet, līdzīgi kā Latvijā, cenzūru var ieviest, ja ir drošības apdraudējums. Krievijas ļaudis nepārsteidz, ja cenzūru pieprasa pusizglītoti politiķi un reliģiski ekstrēmisti, tomēr tas, ka starp cenzūras ieviesējiem izcēlās Ņikita Mihalkovs, daudzus patiesi samulsināja. Ņikita Mihalkovs ar savas filmas Saules nogurdinātie epopeju ir radījis vienu no mākslinieciski augstvērtīgākajiem staļinisma atmaskojumiem, kurā pats Staļins tika attēlots kā grotesks karikatūras tēls, un tagad viņš iestājas pret cita režisora māksliniecisko brīvību izsmiet totalitāras sistēmas nejēdzības?!

Sašutums par filmas Staļina nāve aizliegumu ļāva kultūras apskatniekam (lenta.ru) Igoram Igrickim ļoti kodolīgi formulēt pašreizējās Krievijas ideoloģisko platformu - «sarkani baltā, pareizticīgi demokrātiskā, ķeizariskā prezidentūra». Pašreizējās Krievijas ideoloģiskajā uzstādījumā tiek mēģināts mehāniski apvienot sarkano (boļševiku) ideoloģiju, kura noteica nogalināt (no 1918. līdz 1940. g.) vairāk nekā 100 000 pareizticīgo mūku, mūķeņu un garīdznieku, ar balto (sarkano pretinieku - monarhistu un pareizticīgo) pasaules uzskatiem un vērtībām.

Tieši šādu ideoloģisko ietvaru - sakausēt pareizticību ar komunistisko ideoloģiju un PSRS sasniegumiem - uzsvēra Vladimirs Putins janvāra vidū iznākušajā Andreja Kondrašova dokumentālajā filma Valaam. Vladimirs Putins izteicās, ka komunisma cēlāju morāles kodekss ir «Bībeles baušļu vienkāršota sublimācija». Savukārt Ļeņina mūmijas uzglabāšana un publiska demonstrācija mauzolejā Maskavas centrā ne ar ko īpaši neatšķiras no svēto mocekļu pīšļu uzglābšanas un izrādīšanas pareizticīgo baznīcās un klosteros.

Putina galvenais arguments - apvienot pareizticību ar staļinismu - balstījās uz vienu Valāmas garīdznieka stāstu. Valāmas klosteris, 1917. g. Somijai nodaloties no Krievijas impērijas, palika Somijas teritorijā. Pēc Ziemas kara 1940. gada martā Somija bija spiesta atdot PSRS Rietumu Karēliju, un Valāmas klosterī ienāca sarkanā armija. Sarkanās armijas virsnieks 1940. gada martā klostera mūkiem atļāva savākt savas ikonas un iet prom. Mūki kājām pa Lādogas ledu aizgāja uz Somiju un nodibināja Novovalāmas klosteri. Represiju pret Valāmas pareizticīgajiem nebija. No tā Putins secināja par cilvēcību, kura izpaudās pat drūmākā totalitārisma laikā.

Taču piemērs nav īsti precīzs. Somijai nodaloties no Krievijas impērijas, Valāmas pareizticīgo klostera mūki kļuva par Somijas pilsoņiem. 1940. gada martā pamiera līgums paredzēja, ka Somijas pilsoņiem ir tiesības brīvi evakuēties uz Somiju. Sarkanās armijas virsnieks nevis demonstrēja neticamu cilvēcību, bet precīzi, burts burtā ievēroja pavēli.

Mēs, protams, varam ironizēt par mēģinājumiem savienot svētos mocekļus ar viņu slepkavām, bet iespējams, ka šāds ideoloģiskais ietvars ir šodienas Krievijas nepieciešamība. Pareizticīgie ir nozīmīga Krievijas sabiedrības daļa. Tie, kas joprojām sapņo par PSRS diženumu, ir ļoti nozīmīga Krievijas sabiedrības daļa. Varas nostāšanās pret kādu no pusēm vairos konfrontāciju un ģenerēs konfliktus. Tāpēc Krievijas prezidents mēģina savienot nesavienojamo - radīt sarkani baltu, pareizticīgi demokrātisku, ķeizariski prezidentālu valsti.