Tweet

Izskatās, ka vēlme degradēt, sagraut lokālo, marginālo valsts infrastruktūru gūst oficiālas politikas pazīmes. Kamdēļ skandināvi tā sargā savas mazās skolas? Lai valsts būtu, cik iespējams, dzīva viscaur. Kāpēc katrā ciemā vajag bibliotēku? Tāpēc, lai uzsvērtu, ka esam kultūras valsts, kurai viscaur vajag savus un, kas jāuzsver īpaši, mūsdienīgus gaismas centrus un avotus. Nevis tumsonības pārņemtus nostūrus. Es te atsaucos rakstnieka Aivara Kļavja Rakstnieku savienības biedriem, tātad arī man, adresētajam vēstījumam par astoņu (no 14) bibliotēku likvidāciju Limbažu novadā līdz 2020. gadam. Sevišķi mani aizskāra Aivara uzskaitītie likvidācijas argumenti: «- bibliotēkas esot novecojusi padomju laika palieka; - iedzīvotāju ciemos paliekot mazāk, tāpēc tā esot reāla iespēja ietaupīt pašvaldības līdzekļu; - daļai no šīm bibliotēkām, kas atrodas vecās ēkās, esot apgrūtināta piekļuve cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.» Tā nav pat ierēdņu, tā ir tumsoņu retorika. Tumsoņu, kuri, esot pie varas, nespēj nodrošināt valsts augšupeju, kādēļ izvēlas tās rīcībspējas redukciju, kuru paši dēvē par «optimizāciju». Jo «optimizācija» (skolu, slimnīcu, bibliotēku, pasta nodaļu, transporta maršrutu…) mūsu situācijā ir tik vien kā sinonīms nekvalitatīvai pārvaldei. Depopulācija, kura tiek minēta kā šīs «optimizācijas» attaisnojums, ir tik vien kā šīs nekvalitatīvās valsts pārvaldes rezultāts. Tostarp par pašas valsts pārvaldes, par varas aparāta «optimizāciju», par mūsu vēlēšanu sistēmas efektivitāti un adekvātumu utt. līdz šim nav ticis nopietni profesionāli diskutēts. Valsts pārvalde uzskata par pieļaujamu būt nekvalitatīva, parazitēt uz cilvēku rēķina. Kaut vai tāpēc, ka skolām, slimnīcām, bibliotēkām būtu jātop cilvēkam tuvinātām, bet tās tiek no cilvēka atsvešinātas. Kāpēc? Ar kādu nolūku? Atbildēt pēc būtības neviens negrasās. Turklāt valsts un atsevišķu pašvaldību pārvaldes institūti nekaunas vispirms sludināt «optimizāciju» un tad apzināti degradēt vidi līdz līmenim, kad «optimizācija» (skolu, bibliotēku,…) top it kā attaisnojama. Kas tad cits, ja ne apzināta bibliotēku degradācija, ir Aivara vēsts, ka kopš 1. marta Limbažu novada bibliotēkas strādā nevis piecas, bet trīs dienas. Protams, tas noteikti ietekmēs lasītāju skaitu. Tātad - vai pastāv varas jau konsekventi īstenota gan teritoriju, gan sabiedrības degradācijas politika? Bet bibliotēka šodien ir progresējošs institūts. Salīdzinājumā pat ar neseniem laikiem tās tagad kļuvušas vēl vajadzīgākas. Jo - transformējušās to funkcijas un palielinājušās to iespējas. Tās vairs nav tikai krātuves un lasītavas. «Mūsdienās tās vairs nav tikai grāmatu apmaiņas vietas, bet daudziem arī vienīgā vieta, no kuras cilvēki, pateicoties internetam, var komunicēt ar valsts un pašvaldības iestādēm, ar sabiedrību kopumā un saviem draugiem vai radiniekiem gan ārzemēs, gan tepat Latvijā. Likvidējot vai pat ierobežojot to darbību, šīs cilvēku pamattiesības vietējiem iedzīvotājiem tiek atņemtas vai būtiski ierobežotas.» (A. Kļavis.) Pats bibliotekārs šodien nav tikai funkcionārs, kā laikam gribētu uzskatīt Limbažos. Šodien viņš top vidutājs, translētājs, navigators, kurš tam pieejamajā informācijas telpā palīdz atrast konkrētiem cilvēkiem nepieciešamos zināšanu avotus. Ņemot vērā arī to, ka ne visi ir vienlīdz izglītoti. Jāprot ieteikt gan veciem, gan jauniem. Gribot negribot - ne tikai jāizsniedz grāmatiņas, bet jāsaprot to ļaužu dzīve, starp kuriem esi. Ņemot vērā bibliotēkai šodien iespējamo funkciju daudzveidību, polifoniju (no atbalsta kādai omītei vēstules sacerēšanā, darbā pie datora, informatīva padoma līdz pieaugušo izglītošanai, bērnistabām, vietējās vēstures un kultūras mantojuma apzināšanai…), bibliotēka novados šodien var kļūt par cilvēkiem pašu nozīmīgāko kultūrsociālās vides veidotāju un uzturētāju. Turklāt - spriest pēc esošā «patēriņa» ir stulbi. Jādefinē pienācīgs piedāvājums. Bibliotēkas maksimāli jātuvina cilvēkiem. Un - vai grāmatas kļuvušas lētākas? Kur vēl tām līdz ar internetu var tikt klāt bezdarbnieki, nabagi, sociāli neaizsargātie, lielākā daļa pensionāru… Latvijā (arī novados) ir bibliotēkas, kuras atbilst augstākajai mūsdienu provei. Vēl gribu piebilst - bibliotēkas nav vajadzīgas tikai rakstniekiem. Bibliotēkas vajadzīgas mums visiem, vai mēs Limbažos vai Zilupē, lai mūsu tautā dzimtu gara ģēniji, lai mēs paši izstarotu vairāk gaismas. Tāpēc stāstiet, rakstiet, kā ir pie jums. Iesaistieties tajā, ko sākuši rakstnieki!