Tweet

Mūsu attiecībās un attieksmēs patlaban valda dubultstandarts. Gan nacionālā, gan globālā līmenī. Mūsu oficiālās politiskās un politekonomiskās pozas pastāv pretrunā ar mūsu faktisko politisko, politekonomisko darbību. Es uzskatu, ka gan Donalda Trampa, gan Raimonda Vējoņa kavēšanos apsveikt/neapsveikt Vladimiru Putinu ar uzvaru Krievijas prezidenta vēlēšanās noteica šis liekulīgais dubultstandarts. Galu galā apsveikt Putinu, rupji runājot, lika nauda. Ja tas būtu noticis bez vilcināšanās, uzreiz pēc ievēlēšanas, to, neraugoties uz savstarpēji saspīlētajām politiskajām pozām, varētu uzskatīt par normālu diplomātisku žestu attieksmē pret ietekmīgas valsts vadītāju. Bet šāda - pauzējoša - versija atklāj, ka prezidentus tomēr var raustīt aiz diedziņa. Turklāt pieļauju, ka to dara ne tik vien oficiālo politisko attiecību akceptētais kurss, bet arī lienošā, it kā no oficiālā kursa pastarpinātā, ar citu valstu cepurēm («pastkastītēm») piesegtā, bet ij Latvijai, ij ASV ļoti garšīgā Krievijas nauda. Šaha čempions Garijs Kasparovs uzskata, ka Vladimira Putina krišana var nākt tad, ja tiek sagrauts oligarhu, kuri ir ieinteresēti savu sakaru ar Rietumiem saglabāšanā, atbalsts Putinam. Tad, ja viņa visbagātākajiem līdzgaitniekiem nāktos izvēlēties starp savām personīgajām interesēm, bagātību turēšanu aiz Krievijas robežām un režīma atbalstu. Nez vai tuvākā laikā tas sanāks, jo naudai ir intereses abās pusēs un abās pusēs tās tiek uzturētas (vara piemiedz acis jau kopš deviņdesmitajiem gadiem), neraugoties uz oficiālām politiskām grimasēm savstarpējās attiecībās. Turklāt vai tad pats Putins pirms dažiem gadiem (neatceros precīzi) neamnestēja ārpus KF izvesto kapitālu. Tātad - nav izslēgts, ka arī šo izvesto kapitālu var traktēt kā Krievijas ietekmes faktoru. Un vai tad FKTK pirms kāda laika nepētīja Latvijas biznesa dalību kapitāla aizplūšanā no Krievijas? Nekāda jūtama efekta tam nebija. Jā, mēs ieņemam brašas politiskas pozas attieksmē pret kaimiņvalsti, jā, mēs līdz ar pārējo ES un ASV šķietamies Krieviju sodījuši arī ekonomiski, bet vienlaikus - izskaužam, bremzējam uzņēmumus ar nacionālo kapitālu un akceptējam to, ka Latviju izpērk ārvalstnieki, lielā skaitā - krievi. Kas tad grasās pirkt Liepājas metalurga iekārtas? Krievijas «pastkastīte». Kas saimnieko Norvik bankā? «Izslauktās» Vjatkas bankas īpašnieks. Severstaļ u.c. Pat Putina meitu kontus meklē Latvijā. Un kur vēl tā sauktā «politiskā» krievu nauda, kuras klātbūtni te saodis ne viens vien politiķis un politologs. Protams, ne jau aiz mīlestības pret Latviju šī Krievijas nauda te ir. To nosaka aprēķins. Un - ja Krievijas krievu nauda bēg, bet paši Krievijas krievi, kam šī nauda ir, nebēg, tātad Krievijā vēl pastāv iespējas «ražot» naudu. Naudu, kuras īpašniekiem nav izdevīgi lekties ar režīmu. Piemēram, 2016. gadā Latvijā legāli ienāca 2,1 miljards dolāru vai 6% no visas uz ārvalstīm sūtītās Krievijas naudas (20% no tā, kas sūtīts uz bijušajām PSRS republikām). Tā ir tikai legālā daļa. Togad Latvija no Krievijas uz citām valstīm aizmukušā kapitāla ziņā ieņēma otro vietu, apsteidzot ASV (pirmajā vietā - Šveice). Ienāca no Krievijas - 2,1 miljards, uz pretējo pusi aizgāja 1,693 miljardi. Tātad Latvijā nogūla 407 miljoni. Un kāpēc gan neuzskatīt (kā ticis rakstīts), ka Krievijas kapitāls glābj Latviju? Ja, piemēram, tajā pašā 2016. gadā no Latvijas aizplūda 134 miljoni tiešo vācu investīciju un vairāk nekā pusmiljards eiro zviedru naudas? Bēdīgi, ja tas viss noved pie situācijas, kad politiskā, ekonomiskā fasāde ir viens, politiskās, ekonomiskās aizkulises - pavisam kas cits. Šajā kontekstā es pat pieļauju, ka savu nacionālo mazvērtības kompleksu dēļ mums arvien ir izdevīgi sludināt, ka krievi mums ir kā akmens kaklā. Latvieša noturēšana savā zemē mūsu politiķiem ir mazāk svarīga par pārlatviskotu krievu. Vai gan ne tādēļ parlamenta vairākums (pozīcija) nupat nodrošināja stabilu Latvijas Krievu savienības tikšanu Saeimā rudenī? Turklāt nav izslēgts, ka Saskaņas un LKS spēku samērs mainīsies par labu LKS. Tātad - opozīcija atsvešināsies no pozīcijas. Parlamentā gaidāms savdabīgs «aukstais karš». «Karš», kurā šādas vai tādas cilmes nauda turpinās regulēt valsts politisko kursu. Pagaidām es Latvijā neredzu politisko spēku, kurš vēlētos no šīs atkarības principiāli atbrīvoties. Man tas liekas nožēlojami.