Tweet

Viņi atraka 145 kritušos. Spriežot pēc dažiem atrastajiem apbalvojumiem, tie bija sarkanarmijas karavīri. Militārās arheoloģijas un meklēšanas biedrības Leģenda vadītājs Tālis Ešmits uzskata, ka šis skaitlis nav pārāk liels: viņaprāt, ik dienu Latvijas teritorijā Otrā pasaules kara laikā gāja bojā ap tūkstoti jaunu vīriešu. Pēdējais atradums ir Kurzemes cietokšņa kauju sekas: bojā gājušos atrada Saldus novada Pampāļu ceļa remontdarbu laikā. Šie apbedījumi nebija pirmie, jau 2003. gadā netālu tika uzietas 140 karavīru mirstīgās atliekas. Tā nebija tradicionāla apbedījuma vieta ar kapu kopiņām, tās bija bedres, kurās pēc nežēlīgas kaujas tika samesti kara saplosīto cilvēku ķermeņi... Karavīri, kas gājuši bojā vienā vai otrā frontes pusē, jāapbedī ar godu. Vienalga, tie ir krievi, vācieši vai latvieši. Viņi visi bija iesaistīti bezjēdzīgā karā, kurā tikpat bezjēdzīgi gāja bojā. Un Leģenda dara neatsveramu darbu, nešķirojot kritušo piederību un pēcāk atdodot viņus svētītai zemei un piemiņai. Pateicoties Leģendas veikumam, daudzām ģimenēm līdz ar kritušo ekshumēšanu un atpazīšanu ir beidzies karš: līdz tam par bezvēsts pazudušo uzskatītais karavīrs atrod mieru zem kapa plāksnes, uz kuras beidzot uzrakstīts viņa vārds... Šeit stāsts varētu arī beigties. Ar cieņas izrādīšanu un godpilnu klusumu. Bet tas ik gadu turpinās ar nesaprotamām izdarībām, kurās, pakļaujoties aizvien pieaugošajai militārajai histērijai, piedalās tūkstošiem vēsturē apmaldījušos ļautiņu. Un bēdīgākais ir tas, ka šajos maldos sapinušies ne tikai Krievijas, bet arī daudzi Latvijas iedzīvotāji, 9. maijā tusējot «uzvaras dienas» jautrajā balagānā Pārdaugavā. Daudz domāts par to, kāpēc lielākais tautu slepkava Staļins pēc 1945. gada atcēla «uzvaras dienas» pasākumus. Vai baidījās no Eiropu izpostījušo padomju ģenerāļu popularitātes, kuru bija uzpūtuši frontes propagandisti? Iespējams. Bet varbūt viņš labi atcerējās kara sākumu, kurā miljoniem bezpalīdzīgu jaunekļu, spēlējot lielgabalu gaļas lomu, sagūla uz kara ceļu apmalēm? Vācieši burtiski aizrijās ar tiem bezgalīgajiem cilvēku viļņiem, kurus «talantīgie padomju karavadoņi» sūtīja nāvē pret uzbrūkošajām Vācijas karaspēka daļām. Tos, kuri brīnumainā kārtā izdzīvoja, bet kuriem roku un kāju vietā bija palikuši tikai stumbeņi, Staļins nosūtīja uz koncentrācijas nometnēm - lai nerēgojas acu priekšā, jo uzvarai ir jābūt tīrai un bez kropļiem. Un iespējams, ka Staļins zināja: tie, kuriem vēl bija rokas un kājas, varētu viņam nepiedot «talantu» iznīcināt savu tautu. Pēc tam «uzvaras dienas» svinības ieguva jaunas reliģijas apveidus: 1965. gadā pie varas nākušais Padomju Savienības kompartijas ģenerālsekretārs Brežņevs pasludināja, ka 9. maijs ir «katram padomju cilvēkam svēts datums». Bet tostarp Krievijas mežos joprojām bālēja tūkstošiem neapglabātu karavīru mirstīgās atliekas... Polittehnologi radīja pilnīgi jaunu ideoloģiju, kurā galvenā vieta bija veltīta melīgiem «varoņstāstiem» un pompozām svinībām. Tas viss bija vajadzīgs, lai aizpildītu draudīgo tukšumu, kas bija radies pēc tam, kad dabīgā nāvē nomira iepriekšējā genseka Hruščova ideja par sociālisma uzvaru pār kapitālismu: padomju cilvēkam vajadzēja iesmērēt jaunu pasaciņu. Un tā tika veiksmīgi atrasta: līdz pat šim brīdim vienīgie svētki, kurus joprojām svin padomju ļaudis, ir 9. maija «uzvaras diena». Piecdesmit miljoni cilvēku, kurus Otrajā pasaules karā zaudēja Padomju Savienība, ir tikai oficiālais skaitlis. Vēl jāpieskaita gulaga nometnēs ieslodzītie, kurus tur iemeta pēc atbrīvošanas no gūsta. Jāpieskaita tie, kuri pēc kara mira no ievainojumiem. Jāpieskaita miljoniem kara sabeigtu dzīvju. Tā kara, kuru izraisīja Padomju Savienība un Vācija. Bet jūs te, Pārdaugavā, svinat, dzerat, dziedat un ejat pļaskās. It kā jūs nezinātu, ka svinēt nāvi ir amorāli. It kā jums tas būtu jaunums, ka daudziem latviešiem 9. maijs saistās ar atkārtotu okupāciju. It kā tiem karavīriem, kurus atrada Pampāļu mālzemē, ļoti būtu gribējies mirt par «padomju dzimteni». It kā kritušo karavīru piemiņu nevarētu godināt ar klusumu, nevis ar politpropagandistu izdomātiem gājieniem, nesot jums nepazīstamu «ģedu» portretus... Tāpēc man šī nav svētku diena, tā ir milzīgas, nelabojamas nelaimes diena, un es savu vienmēr pacelto valsts karogu šajā dienā nolaidīšu pusmastā.