Tweet

Nevar visu atbildību par pašvaldību referenduma likuma nedienām uzvelt ministram Kasparam Gerhardam, bet jāatzīst, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) pēkšņais mēģinājums apturēt likumu tā finiša taisnē ir dīvains un pat divkosīgs. Gerhards bez viedokļa gulējis pārāk ilgi. Līdzīgi kā citi politiķi. Pašvaldību referendumu tēma tiek muļļāta jau vairāk nekā desmit gadu. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija 2008. gadā izstrādāja vietējo referendumu likumprojektu, bet, tam sākot ceļu pa valdības gaiteņiem, uzradās virkne ierobežojumu un risku, kā dēļ projekta lietderība tika apšaubīta. Valdība apņēmās likumprojektu pārstrādāt un iesniegt Saeimai līdz 2011. gada nogalei. Saeimā likumprojekts nonāca tikai 2013. gadā, deputāti māja ar galvām, tomēr galu galā rada iemeslus bažām, kāpēc projektu iesaldēt tajā vai citā tā virzības stadijā, un tas kā mantojums tika nodots no Saeimas uz Saeimu. VARAM rīcība izskatās divkosīga uz neseno ministrijas draudu fona Rīgas domei, kritizējot tās «demokrātijas ierobežošanu», limitējot jautājumu uzdošanas laiku domes sēdēs. Dīvaina tā ir tādēļ, ka stopkrāns norauts īsi pirms likuma pieņemšanas trešajā lasījumā. Lai gan mūsu likumdošanas vēsturē tas nav nekas nepieredzēts. Atceramies, kā pērn no Veselības aprūpes finansēšanas likuma īsi pirms tā apstiprināšanas pazuda valsts naudas sadalīšanas kārtība starp privātajiem un publiskajiem pakalpojumu sniedzējiem. Un cik reižu jau vērti vaļā čekas maisi! Žēl gan to nodokļu maksātāju apmaksāto resursu, kas tika ieguldīti gadu gaitā šā likumprojekta veidošanā. Tas gadiem stumdīts šurpu turpu, rediģēts un nu izrediģēts tā, ka jau izskatās nevis pēc ieroča, bet pēc ierocim līdzīga priekšmeta. Cik labi vai slikti sabiedrība dzīvoja bez šī likuma, tikpat labi vai slikti turpinās ar to. Plašākas sabiedrības darba kārtībā šī tēma arī netrāpa - neraugoties uz jautājuma aktualizāciju, sabiedrības iniciatīvu portālā Manabalss.lv 11 mēnešos par pašvaldības referendumiem parakstījušies vien nedaudz vairāk par pusotru tūkstoti pilsoņu. Iniciatīvas pirmsākumi ir arī ļoti lokāli. Viss sākās ar Jūrmalas Aizsardzības biedrības (JAB) cīņu par Jūrmalas iedzīvotāju iespējām piedalīties lēmumu pieņemšanā, jo īpaši - ietekmēt pilsētas attīstības plānu, privāto apbūvi piejūrā. Citādi jūrmalnieki nespējot ietekmēt domes viedokli, aizklauvēties līdz tās sirdsapziņai. Skandāli ap Jūrmalas domniekiem un mēriem ir katra sasaukuma «must», firmas zīme. Teritorijas iekārojamība un dārdzība ir augsne korupcijai, būvatļauju skandāliem. Diemžēl pašvaldību referenduma likums šo problēmu neatrisinās un nemazinās. Tā būs skaista butaforija un opozīcijas spēļmantiņa. Galvenokārt tādēļ, ka jautājumu lokā, par ko varēs rīkot referendumus, neietilpst tie jautājumi, kas sabiedrību visvairāk satrauc. Piemēram, pašvaldības un tās uzņēmumu pakalpojumu cenas un kvalitāte, nekustamā īpašuma nodoklis vai tajā pašā Jūrmalā - privātā apbūve piejūras teritorijā. Lemt referendumā varēs tikai par domes lēmumu, ar kuru pašvaldība ierosinājusi publiskās ēkas (jaunbūves) būvniecību (mēneša laikā pēc lēmuma publicēšanās), pašvaldības ilgtspējīgas attīstības stratēģiju (divu mēnešu laikā), bet ne lēmumiem par privāto apbūvi vai pilsētas plānojumu, kas to ietver un ar ko viss sākās. Vai sabiedrība iebildīs pret skolas, bērnudārza vai kultūras centra būvniecību? Jautājums varētu būt vienīgi par uzpūstu tāmi, bet par to referendums nav paredzēts. Interesanti, ka likumprojekta referents, Vienotības deputāts Juris Šulcs, kas proponē likuma pieņemšanu, ir autors priekšlikumam, ar kuru no likuma izslēgts punkts, kas ļāva referendumus rīkot arī par pašvaldības teritorijas plānojumu un tā grozījumiem. Varonīgi! Bet viņam var piekrist par to, ka ministrijai vajadzēja agrāk iesaistīties un sniegt savu viedokli likumprojekta slīpēšanas gaitā. Kvorums lēmuma pieņemšanai referendumā ir prasīts gana solīds - par jānobalso vairākumam no referenduma dalībniekiem un vismaz 2/3 no pēdējās domes vēlēšanās piedalījušos skaita. Vidējā pašvaldību vēlēšanu aktivitāte gan ir tikai ap 50% un mazāk, bet mobilizēt divas trešdaļas dalībnieku kāda jautājuma atbalstam nav tik vienkārši. Bet ierosināt referendumu gan ir krietni vienkāršāk - nepieciešami vismaz 15% balsstiesīgo atbalsta, izņemot domes atlaišanu, kam slieksnis ir augstāks - 30%. Tas nozīmē, ka samērā nelielas pozitīva referenduma iznākuma iespējas gadījumā pastāv diezgan augsts naudas šķērdēšanas risks. Referendumu sadārdzina arī tajā paredzētā divu veidu balsošana - gan klātienē, gan elektroniski. Kam pašvaldības ņems nost? Arī valstij savi izdevumi būs sakarā ar pastāvīgu vēlētāja reģistra uzturēšanu, kas lēsti ap 30 000 eiro. Ja līdz šim sabiedrība pasīvi piedalījusies sabiedriskajā apspriešanā, vai tā būs aktīvāka referendumos? Vai tikai tā atšķirība, ka referenduma rezultāts pašvaldībai būs saistošs, liks piecelties pasīvajai sabiedrības daļai? Un, ja tā rūpējamies par tiešās demokrātijas vairošanu, vai partijām vajadzētu mest dziļākajā atvilktnē iniciatīvas par tautas vēlētu prezidentu, par mažoritāro vēlēšanu sistēmu?