Tweet

Akadēmisko rakstu krājuma Latvija un latvieši divi sējumi angļu (arī latviešu) valodā tika atvērti Eiropas dienā, devītajā maijā Rīgas pilī, klātesot autoriem, daudziem zinātniekiem un vismaz pusotram desmitam ārvalstu vēstnieku. Vārdu sakot – augstā līmenī. Autorus un klātesošos sveica Valsts prezidents Raimonds Vējonis un eksprezidente, akadēmiķe Vaira Vīķe-Freiberga, kura ir arī krājuma ievadesejas Latvija un latvieši – globalizācijas laikmeta eiropieši autore. Krājums tapis Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) pārraudzībā un neatkārto 2013. gadā četros sējumos izdoto krājumu Latvieši un Latvija. Domāju, ka grāmatas saturs, vērojot un vērtējot to mūsdienu kontekstā, pelnījis ne vienu vien plašāku diskusiju. Šis teksts ir vien operatīva atsauce uz notikumu. Notikuma, nevis grāmatas komentārs. Jā, arī tāpēc, ka šī forma ļauj man pateikt, ka šāda līmeņa darbus būtu gribējies redzēt jau deviņdesmito gadu vidū. Taču LZA Senāta un krājuma redakcijas kolēģijas priekšsēdētājs, akadēmiķis Jānis Stradiņš, raksturojot izdevumu, teica, ka līdzīga akadēmiska izdevuma par Latviju un latviešiem nav bijis. Es uzskatu, ka tā ir viena no mūsu politikas, kultūrpolitikas plānotāju kļūdām. Ja šis darbs būtu paveikts tad un pienācīgi finansēts arī turpmāk, pirmkārt, šodien nez vai varētu teikt, ka Latviju pasaulē, tostarp zinātniskā apritē, pazīst ne pārāk labi. Vismaz tie, kuri par Latviju patiesi interesējas. Jo mēs būtu izdarījuši vienu savu (!), svarīgu mājasdarbu. Otrkārt, un varbūt vēl lielākā mērā šo mājasdarbu vajadzēja paveikt pirms divdesmit gadiem tāpēc, lai mums būtu savs akadēmisks, daudzmaz komplekss un zinātniski (!) apjēgts savas pagātnes, visu tās vēstures posmu redzējums. Un arī tādā pašā līmenī sniegts latviešu garīgais, mentālais satvars, tautas kultūras mantojuma vērtējums. Savā ziņā - gudrs koptēls. Ko tas dotu? Tas spiestu gan Latvijas labvēļus, gan nelabvēļus domāt vai nu par labu, vai par sliktu mums augstākā līmenī. Nedomāju, ka meli vai pieņēmumi par mums pazustu no starpvalstu politikas arsenāla, bet, ja ne citādi, tad ar pagalam sekliem stāstiem par Latviju izpausties būtu grūtāk. Grūtāk būtu muļķot gan mūsu durakus, gan savējos. Tomēr teikšu - labāk vēlu nekā nekad (vasarā šis izdevums būšot sagatavots krievu valodā). «Šis rakstu krājums ļaus mūsu draugiem un, iespējams, nedraugiem daudz vairāk iepazīt Latvijas vēsturi, kultūru, tradīcijas. Jo Latvijas zinātnieki ir devuši objektīvu, faktos balstītu izvērtējumu - kas ir Latvija, kas esam mēs - latvieši. (..) Neapšaubāmi - Latvijas simtgade ir ļoti laba iespēja vēlreiz un vēlreiz izstāstīt stāstu par mūsu valsti. Sevišķi svarīgi, lai tas notiek dažādās svešvalodās. (..) Lai nebūtu jāizmanto interpretēta Latvijas vēsture.» (R. Vējonis.) Taču - treškārt, bija ļoti vēlams, lai šāds akadēmisks krājums, vismaz lielāko Eiropas valstu valodās, paradās pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Jo, raugi, priekšstats par mūsu politiķiem, kuri tad grozījās un arī tagad grozās Eiropā, diemžēl ne tuvu neveido objektīvu, patiesu un vispusīgu priekšstatu par Latviju. Šāds krājums manā uztverē varēja tapt par vienu no mūsu pozicionēšanās pamatiem un vismaz dažiem, kuri arvien uzskata mūs par lauķiem no čukņas, bet - mūsu valstiņu par bīdāmu un stumdāmu, kā tik ienāk prātā, aizvērtu mutes. Ja lāgā nespējam starptautiski apliecināt savu patību ar saviem tagadnes politiskajiem resursiem, tad mums to, iespējams, būtu līdzējusi darīt pagātne. Rakstu krājuma atklāšanā Eiropa, Eiropas diena tika pieminēta nepārtraukti. «Šodien varam novērtēt, cik daudz iespēju mums devusi dalība Eiropas Savienībā. Tajā pašā laikā, kad ES jāsastopas ar daudziem jauniem izaicinājumiem, mums svarīgi visiem kopā būt eiropiešiem un dot savu aktīvu ieguldījumu vienotas Eiropas idejas nostiprināšanā.» (R. Vējonis.) «Mēs mēģinām rādīt daļu no Eiropas daudzveidības.» (J. Stradiņš.) Taču - procesi Eiropā un Latvijas politikas, teiksim maigi, pamatā komentējošā attieksme (pret emigrāciju, potenciālo imigrāciju…) man uzdzen bažas, ka šī daudzveidība var tapt nivelēta. Būdams ciniķis, es pamanīju arī to, ka iepriekšējā krājuma nosaukums bija Latvieši un Latvija, šā - Latvija un latvieši. Tātad - latvieši jau pārvietoti aiz valsts. Tāpēc es šo grāmatu, šos divus sējumus uzskatu arī par sava veida brīdinājumu, notu Latvijas politikai, varai, lai tās nepadara šo tekstu par uzmetumu latviešu tautas nekrologam.