Tweet

Demokrātiskās valstis ir normāli, ja valdības lēmumi tiek pakļauti smagam, kritiskam un nemitīgam sabiedriskajam auditam. Plašā nozīmē pārvaldes lēmumu sabiedrisko auditu veic gan opozīcijas politiķi, gan nevalstisko organizāciju eksperti, gan masu informācijas līdzekļu žurnālisti, gan sociālo tīklu lietotāji, zinātnieki un daudzi citi.

Valdības un valsts pārvaldes darba kritisks izvērtējums ir būtiska demokrātijas un valsts pārvaldes harmonizācijas sastāvdaļa. Tā, pirmkārt, palīdz (ja, protams, ir tāda vēlme) pieņemt racionālākus lēmumus, novēršot nākotnē iespējamās problēmas jau iedīglī. Otrkārt, sabiedrisks audits palīdz saskaņot intereses, kad ir jāpieņem lēmums, kurš atšķirīgi ietekmē dažādas sociālās grupas. Treškārt, sabiedrisks audits palīdz identificēt gadījumus, kad valsts pārvaldes lēmumi tiek nopirkti vai ar korupciju ietekmēti no noziedzīgu klanu vai biznesa grupu puses.

Sabiedriskais audits ļauj būtiski uzlabot valsts pārvaldi.

Līdz ar to kritika pret valdību vai ministriem par rīcību, kas rada pamatu aizdomām par nekompetenci vai iesaistīšanos koruptīvos darījumos, ir normāla demokrātijas sastāvdaļa.

Ja ministra vai ministres rīcība izskatās pēc rosības koruptīvu, bandītisku grupējumu interesēs un tiek izteikta skarba kritika, tad šādam ministram vai ministrei nav raudot jāskrien pie Ministru prezidenta, lūdzot pieslēgt specdienestus, kas aizbāztu visiem kritiķiem mutes. Tieši pretēji! Šādi uzvedas tie, kas patiešām ir marionetes koruptīvas bandas rokās. Ministram vai ministrei ir jāpierāda ar savu darbību, ka viņa rīcība ir valsts un sabiedrības interesēs, bet ja viņš vai viņa to nespēj, tad ar godu jāatkāpjas.

Tieši šādi ir jāvērtē Ministru prezidenta Māra Kučinska uzstāšanās telekanālā LNT 13. jūnijā, apgalvojot, ka pret finanšu ministri Danu Reiznieci-Ozolu ir sākta organizēta kampaņa, draudot, ka tagad kampaņas organizatoriem «visai droši» ir pievērsta drošības dienestu uzmanība. Ministru prezidents galveno triecienu vērsa pret laikrakstu Dienas Bizness, uzsverot: «Man ir ļoti žēl, ka Dienas Bizness ir pārvērties par pasūtījumu rakstu portālu.»

Atgādināsim, ka finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas dīvainai un visai savdabīgai rīcībai, kad par viņas lēmumu motīviem tika izteikti visfantastiskākie minējumi, ir liela vēsture. Viens no lielākajiem ministres darbības kritiķiem bija Neatkarīgā, turklāt krietnu laiku pirms citi sāka publikācijas, kuras Māris Kučinskis jūnijā dēvēja par organizētu kampaņu. Atgādināsim kaut vai finanšu ministres neizprotamo vēlmi par jebkuru cenu iestumt VID vadības postenī bēdīgi slaveno I. Koļegovu, pēkšņās rūpes, lai Igaunijas, nevis Latvijas, valsts budžetā ienāktu vairāk alkohola un degvielas akcīzes nodokļu utt. Savukārt ministres rosība, lai palīdzētu maksātnespējas klanam pakampt 400 miljonus ABLV bankas klientu naudas (Latvijas uzņēmumu maksātnespējas process ir likumīga likvidējamu uzņēmumu kreditoru apzagšana), radīja daudz jautājumu un baumu par to, kura klana intereses nodrošina finanšu ministre.

Ja patiešām finanšu ministre bija pilnīgi pārliecināta, ka ABLV pašlikvidēšanās process varētu būt izdevīgs «kaimiņzemes uzņēmējiem, kas Latviju izmantojuši negodprātīgiem mērķiem», un viņas motīvi nav saistīti ar miljonu gādāšanu maksātnespējas administratoriem, tad nekas netraucēja Danai Reizniecei-Ozolai ierosināt valdībā steidzamības kārtībā pieņemt likumdošanas izmaiņas, lai kaut vai komercbanku ārēja likvidācija notiktu bez mega ienākumiem likvidatoriem. Lai komercbanku ārēja likvidācija notiktu kaut vai ar tādiem pašiem izmaksu noteikumiem, ar tikpat zemām izmaksām, kādiem piekrita ABLV īpašnieki pašlikvidācijas procesā. Koalīcijai bija spēks un vara ātri veikt likumdošanas izmaiņas, nosakot banku ārējās likvidācijas izmaksas daudz draudzīgākas kreditoriem un kontu īpašniekiem, nevis maksātnespējas klana rausējiem.

Taču šāda rīcība nesekoja, tāpēc bažas un aizdomas par spēkiem, kurus patiesībā pārstāv finanšu ministre, nav kliedētas. Pat vairāk, pēc specdienestu piesaukšanas bažas par kriminālo gaisotni valdībā un Finanšu ministrijā vēl vairāk pieauga.

Finanšu un kapitāla tirgus komisija lēmumu par ABLV pašlikvidāciju pieņēma, un lēmums nebija Latvijas likvidatoru klana interesēs. Diemžēl pēc tam pret laikraksta Dienas Bizness izdevēju sekoja krimināla rakstura darbības, kas rada pamatu aizdomām par iebiedēšanu vai atriebību.
Normālā, eiropeiskā un demokrātiskā valstī valdības vadītājam ir nekavējoties jāvērš drošības dienestu uzmanība uz notikumiem, kas rada bažas par uzbrukumu preses brīvībai. Jau 27. jūnijā, kad notika incidents pret laikraksta Dienas Bizness izdevēja Jāņa Maršāna īpašumu, Mārim Kučinskim bija jāaicina Latvijas dienesti rūpīgi izmeklēt šo incidentu. Jācer, ka Māris Kučinskis ir rīkojies tā, kā piedien rīkoties demokrātiskas valsts vadītājiem, tikai par savu rīcību vēl nav paguvis informēt sabiedrību.

Brīva un kritiska prese ir jebkuras demokrātiskas valsts galvenais balsts, un noziedznieku uzbrukumi preses brīvībai ir apspiežami un novēršami jau pašā iedīglī, negaidot, lai iestājas tik traģiskas sekas, kādas pēdējā laikā bija vērojamas Slovākijā un Maltā, kur valdības vieglprātīgi izturējās pret noziedzīgu klanu centieniem aizbāzt muti vārda brīvībai.