Tweet

Kaut arī neatradu oriģinālo avotu, no kura tika smeltas pērles, domas bija skaidras: tās patiešām varēja izteikt Artis Pabriks, proti, ka viņa pārstāvētā partiju apvienība (Attīstībai/PAR) nedalīs cilvēkus pēc etniskā, reliģiskā, finansiālā aspekta vai jebkā citādi, jo svarīgi ir tas, kāds ir katrs cilvēks, kādas vērtības pārstāv. Diez vai mēs varētu atrast kādu partiju, kas deklarētu kaut ko pilnīgi pretēju, tomēr dziesma nav par to. Tā ir par salīdzinoši jaunajām politiskajām kopām, kuras gatavojas startēt uz Saeimu. Proti, par šo kopu vērtībām. Ir diezgan grūti tās definēt, jo deklaratīvie «vērtību apliecinājumi» ir visai glumi. Nu, neaizķeras nekas. Attīstībai/PAR vismaz uzrāda erudīcijas pazīmes. Par citām «jaunajām» partijām to nevar droši apgalvot Kaut gan... «Visaizķerošākais» ir nule pieminētās paristu apvienības manifests, kurā citastarp skaidrots, ka paristi ir par «ģimeņu līdztiesību». Vai kāds ir pamanījis ģimeņu nelīdztiesību? Ko tas vispār nozīmē? Vai tik tā nebūs līdztiesība, kurā daži grib vienādot normālas ģimenes ar kaut kādām viendzimuma «ģimenēm»? Galvenais parists Daniels Pavļuts pat piedalījās Rīgas geju praidā, lai savāktu pietiekami daudz attiecīgo balsotāju Saeimas vēlēšanās. Skaidrs, šī «vērtība» ir nofiksēta. Rindā ir arī citi vērtību parametri. Piemēram, «inteliģenta imigrācija un dziļa integrācija». Uzvēdīja kaut kas no 160 velkamistu vēstules, kas dienasgaismu ieraudzīja pirms trim gadiem: mums vajag pieņemt bēgļus, jo tā esot iespēja Latvijai, lai tā «varētu iegūt izcilus mūziķus, arhitektus, zinātniekus un biznesa līderus». Mēs jau pamazām iepazīstam šo «izcilnieku» spējas pietaisīt Eiropu. Vai paristi vēlas uzspodrināt velkamistu piedāvājumu? Savukārt «dziļās integrācijas» augļus mēs redzam gan dažādu ždanoku un mitrofanovu manifestācijās pret skolu pāreju uz mācībām valsts valodā, gan krievisko mediju stindzinošajā nicinājumā pret nule aizgājušajiem latviešu dziesmu svētkiem. Kuras no šīm «vērtībām» mēs esam gatavi akceptēt? Varbūt piedāvāt manifestā minēto «vienotu nāciju un vēstures izlīgumu»? Kas ir vienota nācija? Vai tā, kuru viens otrs dēvē par «divkopienu sabiedrību»? Jāatgādina, ka latvieši nav kopiena, bet gan valstsnācija. Bet kas tad ir tā otrā kopiena, ja par vienu varam uzskatīt krieviski runājošos? Savukārt «vēstures izlīgums» - tas nozīmētu aizmirst padomju okupāciju un tās izraisītās šausmas? Paristu seja Daniels Pavļuts gluži nesen manifestēja svaigus punktus šīs partiju apvienības vērtību sistēmā: «Latvijas galvenā problēma ir vecās paaudzes politiķi. Šīs Saeimas vēlēšanas būs izšķiršanās starp stagnāciju, ko viņi piedāvā, vai pārmaiņām.» Manuprāt, galvenā problēma tomēr ir alošanās attiecībā uz paaudžu vērtējumu: tieši vecajai un pieredzējušajai politiķu paaudzei droši var pieskaitīt gan pašu Pavļutu, gan Pabriku, gan Pūci un Viņķeli - viņi galīgi nav pirmziemnieki filigrānajā intrigu skoliņā, kuru paši radījuši daudzajos politikā nolauztajos gados. Bet par to stagnāciju... Ja Attīstībai/PAR iekļūs Saeimā, šai partijkopai nāksies sēsties pie viena galda ar tiem, kurus viņi šodien dēvē par stagnātiem. Un tad nepietiks ar Jura Pūces ūdeņainajiem apgalvojumiem, ka partijai «ir skaidrs piedāvājums Latvijas nākotnei vismaz četriem turpmākajiem gadiem, lai cilvēki šeit gribētu dzīvot un justos labi». Visas - visas! - partijas apgalvo tieši to pašu. Vai par citām «jaunajām» partijām ar neatkārtojami «jaunu» piedāvājumu būtu tikpat daudz sakāmā kā par Attīstībai/PAR? Domāju, ka ne. Kaut arī man šīs partijas piedāvātās vērtības nav pieņemamas, tā vismaz uzrāda erudīcijas pazīmes. Par citām «jaunajām» to nevar droši apgalvot. Partija Progresīvie ir spējusi deklarēt, ka ir progresīva itin visā - nodokļu, izglītības, mediju un kultūrpolitikā, ārpolitikā un drošības politikā, ekonomikā un uzņēmējdarbībā utt., u.t.jpr. Vairāk gan nekā vērā ņemama tur nav. Jaunā konservatīvā partija savā mājaslapā savukārt lepni ielikusi Viļa Rīdzenieka foto, kas attēlo LR dibināšanas brīdi, tādējādi acīmredzot cenšoties uzsvērt savu vērtību nelokāmo konservatīvismu. KPV LV joprojām rīko partijas iekšējo sacensību - kurš košāk iznesīsies, solīdams «rīt» nosaukt uzvārdus vai publiski parādīt nepieklājīgus žestus, acīmredzot uzskatot to visu par bezprecedenta drosmi un patiesības momentu. Kopumā «jauno» partiju piedāvājums velk uz leju gaidāmās Saeimas kvalitāti. Vai būs taisnība tiem, kuri apgalvo, ka Saeima ar katru sasaukumu kļūst vājāka?