Tweet

Uzskatu, ka brīvdienu skaits Latvijā ir pietiekams un pamatots. Un, lai arī mūsu vairākumam tā bija vai būs haļava, man patīk, ja valsts spēj atzīt un kaut vai ar brīvdienu novērtēt nozīmīgas tautas daļas centienus (9. jūlijs – dziesmu svētku noslēguma diena) vai izcilus garīgai vienotībai pievērstus notikumus (pāvesta Franciska vizīte 24. septembrī). Tāpat es sliecos atbalstīt 11. novembri kā svētku dienu un brīvdienu pareizticīgo Ziemassvētkos. Tad gan mans brīvdienu mērs būtu pilns. Bet – lai attaisnotu lielo svētku dienu skaitu Latvijā, mums tik vien jādara, kā jāpanāk ikdienas produktivitātes atbilstība šim skaitam. Un, lai šī brīvdienu būšana netiktu padarīta par farsu, ir jāzina robeža starp izcilo (arī vēsturiski), svēto un, iespējams, ļoti būtisko, tomēr par mūsu virsotnēm zemāko notikumu. Toties kalkulācija, ka viena brīvdiena izmaksā teju deviņus miljonus, man šķiet nevietā. Kādas problēmas? Pasludinām sestdienas par darba dienām un katru nedēļu ietaupīsim deviņus miljonus. Un - ja tikai daļa no svētku dienām tiek kompensēta, ja šie svētki sanāk sestdienā vai svētdienā, tad jau šie 9 miljoni, kopumā ņemot, tiek atstrādāti ar uzviju. Nevajag spekulēt. Turklāt - nevajag izmantot brīvdienas kā širmi daudz būtiskāku nelietderīgu tēriņu maskēšanai. Piemēram, pirms sešiem vai pieciem gadiem man sanāca kopā ar dažiem profiņiem vērtēt tā saucamā valsts aparāta efektivitāti. Mūsu aprēķini liecināja, ka līdz 30% procentiem šim «aparātam» atvēlētā budžeta saistībā ar pārvaldes funkciju īstenošanu netika profesionāli un lietišķi tērēti pārvaldes funkciju īstenošanai. Nez vai tagad ir kas daudz mainījies. Brīvā laika deficīts jūtami iespaido cilvēku sabiedriskumu. Taču- neliekuļosim arī sev. Godīgi vērtēsim - cik no mums atpūšas darbā, cik mājās. Kas tad ir brīvdienas? Esam brīvi?! Brīvi - kā? Brīvi rīkoties ar savu laiku. Atradu trīs brīvdienu raksturojumus, kas savā ziņā sasaucas arī ar mūsu attieksmi. Vienā galā ir atziņa, ka brīvdienas vajadzīgas, «lai nesajuktu prātā no darba». Pa vidu varētu atrasties pieņēmums, ka «brīvdienas ir lieliska iespēja - pastrādāt SEV». Un pavisam otrā galā tiek spriests, ka brīvdienas vajag, «lai tauta nodzertos». Izvēlieties to variantu, kas jums patīk, bet man personiski svinēt brīvdienas kaut kā nesanāk. Turklāt - es arī nesaku, ka brīvdienas ir gaisma tuneļa (nedēļas) galā. Droši vien vārdam «brīvdiena» ir dažāda skaņa. Darbaholiķiem - viena, tiem, kam darbs nenes laimi, bet tikai iztikšanu - cita. Un kur tad vēl tie cilvēki, kuri strādā uzņēmumos ar nepārtrauktu darbības ciklu vai vairumtirdzniecībā. Domāju, ka vairumam no mums brīvdienās ir daudz ko darīt. Kopt māju, būt ar bērniem, apmeklēt radus, darīt, kas tīk dvēselei, sakārtot sevi, mīlēties («brīvdienas - tuvo siržu duets»), līmēt tapetes, rīkot revolūcijas un mītiņus, doties pie dabas, audzēt spārnus, galu galā - atpūsties visdažādākajos veidos. Ne tikai gulšņāt ar mobilo pie TV. Esmu lasījis pat atziņu - «darbā ne velna nepadarīsi». Vai - «brīvdienas - tā nav greznība ļaudīm ar vājiem nerviem. Laimīgas brīvdienas - tas ir realitātei nozagts laiks». Teiksiet - kāds tam te sakars ar valsti, ar varu? Es teikšu - vara, politiķi gan tiešā, gan netiešā veidā var darīt mūsu brīvdienas krietni, teiksim, produktīvākas. Jā, Latvijas Satversmē cilvēka tiesības uz atpūtu nav minētas starp cilvēka pamattiesībām. Līdz ar to brīvdienu vai tā saukto izejamo dienu tiesiskais regulējums no valsts vai darba devēju puses var tikt pakļauts zināmam voluntārismam. Esmu informēts par vairākiem gadījumiem, kad darbs svētku dienās nav ticis ne apmaksāts, ne kompensēts saskaņā ar atbilstošām normām. Arī Starptautiskā darba organizācija ir ne reizi vien aizrādījusi, var teikt, pievērsusi gan valstu, gan darba devēju uzmanību tam, ka cilvēku iespējas daudzveidot savas intereses, iespējas pārslēgties no darba ikdienas uz ko citu tiem pievilcīgu padara darba dienas krietni efektīvākas. Arī tāpēc mūsu brīvdienu kvalitāte, lai cik tās neliktos vien mūsu pašu «īpašums», tiešāk vai netiešāk tomēr ir atkarīga no tā, kādā stāvoklī atrodas valsts sociālās sistēmas, cik lielā mērā mūsu politiķiem rūp strādājošo sociālais, fiziskais, psihiskais... garastāvoklis. Proti - vai valsts brīvdienās stimulē nodzeršanos vai ko citu. Turklāt - brīvā laika deficīts tāpat kā brīvā laika bezjēdzīgums jūtami iespaido cilvēku sabiedriskumu, arī viņu pilsoniskumu. Tātad - valsts kvalitāti. Tāpēc - nevajag bezmaz trešo daļu gada likt itin kā ārpus valsts, tās politikas pienākumiem.