Tweet

Fakts, ka Latvijas augstskolās pēc pirmās uzņemšanas kārtas un atsevišķās programmās arī pēc papilduzņemšanas netiek aizpildītas visas valsts budžeta studiju vietas, rada iespaidu, ka augstskolām būtu grēks sūdzēties par valsts atbalstu un ka valsts teju vai mētājas ar naudu. Bet, izrādās, hroniski mazfinansēta augstākā izglītība, zinātne un pētniecība ir viens no būtiskākajiem iemesliem, kādēļ mūsu augstskolas zaudē starptautiskajā konkurencē. Un zaudē ne tikai augstskolas, bet arī valsts, mūsu ekonomika, attīstība, zaudējam mēs visi. Augstākās izglītības finansēšanā vērojams zināms paradokss. No vienas puses, pēdējos gados arvien palielina valsts finansētās budžeta studiju vietas tā sauktajās STEM programmās (science, technology, engineering, and mathematics - zinātne, tehnoloģijas, inženierzinātnes un matemātika), bet jauniešu vidū joprojām pieprasītākas ir humanitārās un sociālās programmas. Daļā STEM programmu, jo īpaši IT jomā, nepiesakās tik daudz studentu, lai aizpildītu visas budžeta vietas. Dažkārt arī pēc papilduzņemšanas atsevišķās programmās budžeta vietas paliek pāri un augstskola tās iekšēji pārdala. Līdz saulainajai tālei - 2% augstākajai izglītībai - kā līdz komunismam. Augstskolas spiestas uzņemt visus, kas atbilst minimālajiem kritērijiem, bet šādas atlases rezultātā agrāk vai vēlāk daudziem studiju nasta izrādās par smagu. Līdz finiša taisnei, kā kurā programmā, nereti nenonāk trešā, ceturtā daļa vai pat puse studentu. Valsts kontrole secinājusi, ka no 2014. līdz 2016. gadam augstskolas pēc saviem ieskatiem izmantojušas teju 6 miljonus eiro valsts apmaksātajām studiju vietām paredzēto līdzekļu, neaizpildot valsts budžeta finansētās studiju vietas un pārdalot finansējumu, iespējams, finansējot arī maksas vietas. Šajos aprēķinos nav iekļauti tie līdzekļi, ko iztērējuši studijas nepabeigušie. Valsts ir izbārstījusi naudu pa perimetru, izniekojusi daudz līdzekļu. Pamatā studenti atbirst tāpēc, ka nespēj nokārtot eksāmenus, daļa aizrāvušies ar strādāšanu, daži viļas izvēlētajā specialitātē vai studiju kvalitātē. Vajadzētu kritiskāku aci paraudzīties uz visu augstākās izglītības finansēšanas sistēmu. Pašlaik fokuss ir vairāk uz kvantitāti, mazāk domājot par kvalitāti. Jā, augstskolas gan var pretendēt uz piešprici bāzes finansējumam, tā saukto sasniegumu finansējumu, kas nopelnāms par studiju un pētniecības rezultātiem. No otras puses - kā var sasniegt šos rezultātus, ja nav līdzekļu, ko investēt pētniecībā? Salīdzinot izdevumu īpatsvaru no IKP pētnieciskajam darbam ES valstīs, Latvija ir pēdējā, 28. vietā, uzreiz aiz Rumānijas, Kipras, Maltas, Bulgārijas. Igaunija - 13., Lietuva - 22. vietā (Eurostat 2018, par 2016. gadu). Priecājamies par makroekonomiskajiem datiem - IKP otrajā ceturksnī audzis par 5,1%, pēdējos gadus IKP aug, bet augstākā izglītība un zinātne nav pat pietuvojusies pirmskrīzes budžetam nedz absolūtajos skaitļos, nedz procentuāli. 2008. gadā augstākajai izglītībai bija atvēlēti 202,5 miljoni, zinātnei - 66,5 miljoni eiro, šogad tikai attiecīgi 106 (0,37% no IKP) un nepilni 46 miljoni eiro (0,16 % no IKP). Līdz saulainajai tālei - 2% augstākajai izglītībai - kā līdz komunismam. Valsts piešķirtā dotācija studijām, jo īpaši STEM programmām, ir ļoti knapa, salīdzinot ar dotācijām citviet Eiropā. Augstskolas līdz reglamentētajam minimumam - 20 stundām nedēļā - samazina kontaktstundu skaitu (par vairāk stundām valsts nemaksā), studentiem nosacīti paliek daudz brīva laika, viņi sāk strādāt, studijām paliek mazāk laika, vairs nesaprot augsto matemātiku un citus priekšmetus - veidojas apburtais loks. Jā, valsts gan ir palielinājusi vienas studiju vietas bāzes izmaksas no 1393,11 eiro pērn līdz 1458,51 eiro šogad, bet pamatā pieaugumu apēd akadēmiskā personāla minimālās algas un sociālā nodokļa pielikums. Studiju kvalitātes, pētnieciskās kapacitātes uzlabošanai čiks vien paliek. Bet tieši pētnieciskā, zinātniskā darba un publikāciju nepietiekamība ir tā, kas iegāž Latvijas augstskolas starptautiskajos reitingos. Pat nabadzīgās Rumānijas augstskolas jauno Eiropas Savienības valstu (kas iestājās ES pēc 2004. gada) augstskolu reitingā ir mums priekšā, nemaz nerunājot par Igauniju. Bet mūsu augstskolām jākonkurē ne tikai ar citām augstskolām, ar to kvalitāti, infrastruktūru, bet arī ar studiju programmu cenu, valsts subsīdijām, studentu papildu iespējām līdztekus studijām iesaistīties pētniecībā vai stažēties profesijā, arī - profesionāli sportot. Augstskolas ir nozīmīgs jauno cilvēku magnēts, par kuriem kā demogrāfijas, darbaspēka un inovāciju bāzi cīnās visas valstis. Mēs būtiski zaudējam starptautiskajā konkurencē doktorantūras studiju līmenī, kad students jau faktiski tiek integrēts darba tirgū, zinātnē. Kamēr Tartu universitātē studēšana maģistrantūrā līdzinās pieņemšanai darbā ar pienācīgu algu un profesionālās izaugsmes iespējām, Latvija nogriezusi grantus studijas vēl nebeigušajiem doktorantiem. Ja augstskolas turpinās zaudēt kvalitāti, tostarp starptautisko prestižu, nepiesaistīsim ne tikai daudz ārvalstu studentu, bet arī zaudēsim mūsu talantīgākos jauniešus, kuri dos priekšroku studijām ārvalstīs, vienalga, par maksu vai citas valsts budžetu. Gudri cilvēki neiznieko ne tikai savu naudu, bet arī savu laiku un potenciālu. Tāpēc visupirms kvalitāte un kvantitāte pēc tam.