Tweet

Reitingi rāda, ka iekļūt 13. Saeimā ir cerības septiņiem vai astoņiem partiju sarakstiem, reāli šo mērķi sasniegs četri līdz seši. Taču vēlēšanās piedalīsies 16 sarakstu, radot šķietami plašu piedāvājumu un trokšņainus gāganu karus medijos un sociālajos tīklos. Kas dzen šos cilvēkus piedalīties sacensībās, kurās viņiem acīm redzami «nespīd»? Ir taču kaut kādi motīvi, mērķi, misija. Ir jau labi, ka tauta aktīva un ir censoņi, kas grib piedalīties ne tikai kā vēlētāji, bet arī paši kandidēt. Bez šāda tirgus politikas process kļūtu pagalam garlaicīgs un iepriekš paredzams. Lai arī desmit listēm ticamākais rezultāts ir palikšana aiz borta, tās var pamatīgi nodarīt pāri dižpartijām, aizsūcot pie sevis kaut nelielu, bet gana nozīmīgu vēlētāju balsu daļu. Pēdējās divarpus dekādēs gan pie valdības sastādīšanas, gan Rīgas domē un citur ir bijuši gadījumi, kad pavisam niecīga mata tiesa izšķir, kāda būs koalīcija un kas būs premjers vai mērs. Katrs procents ir zelta vērts. Sīkpartijas netiek taisītas, lai speciāli kaut kam kaitētu un kaut ko atsūktu. To līderi jūtas paši varoņi tautai. Vienkārši tā sanāk, ka tās aizved sev līdzi daļu dižpartiju elektorāta. Tur tad jāskatās, kas kuram ko var atņemt. Saskaņa ir centusies rādīt, ka tā nav kādreizējā tīri etniskā partija, ka vairs nedraudzējas ar Kremli un grib piedalīties saimnieciskās politikas darbos, tomēr tās galvenais elektorāts ir Latvijas krievu etniskā grupa. Un tur tad balsu atsūcēja ir Latvijas Krievu savienība (LKS), kas diezin vai pārvarēs 5%, taču katra balss, ko šī partija pievilinās sev, ir no Saskaņas aizvilināta projām. LKS necik sirdīgi nekampaņo, ja neskaita protestus pret skolu pāreju uz valsts valodu. Īsta medusmaize partijai ir LKS valdes locekļa Iļjas Kozireva aizturēšana un krimināllieta. Līdzīgi kā gadījumā ar Artusu Kaimiņu, tas nevis kaitē vēlēšanu izredzēm, bet ir bezmaksas reklāma, jo LKS vēlētāji to uztver kā ļaunās valsts varas netaisnīgas represijas pret varoni. 13. Saeimas vēlēšanas LKS būs tikai iesildīšanās pirms nākamā gada Eiroparlamenta vēlēšanām. Tad nu gan tiks likti lietā lieli naudiski un sviedriski resursi, lai šīs partijas pārstāvji varētu turpināt darīt to, ko jau neslēpti ir darījuši līdz šim - strādājuši kā neoficiāli Krievijas Federācijas deputāti Eiropas Parlamentā. ZZS lielāko daļu savu vēlētāju allaž dabon nevis Rīgā, bet citās pilsētās un laukos. Nekāda Jaunā Vienotība vai Attīstībai/Par zaļzemniekiem neko nevar nodarīt, jo tās darbojas citā nišā, taču ir liste, kas saucas Latvijas Reģionu apvienība. Tur ir dažādu pašvaldību politiķi un ierēdņi, kas ir diezgan nozīmīgi vietējie viedokļu līderi. LRA ir daudz mazāks kalibrs nekā ZZS, taču dažu drupatu tā var aiznest projām. Tiesa gan, ne viss, kas tiks LRA, ir automātiski zudis ZZS. Divas populārākās šābrīža LRA runaspersonas - bijušais Vienotības politiķis Edvards Smiltēns un dusmīgā interneta būtne Ieva Brante - nu nekādi nav no tā operas nama, kurā uzstājas ZZS. Brante drīzāk maisās pa kājām Artusa Kaimiņa un Jutas Strīķes sarakstiem. Nacionālajai apvienībai neko nevar nodarīt kritika par maksātnespējas sakārtotnespēju, taču ir daži odi, kuru kodumi netīk arī šai partijai. Nacionāļi nekūrē izglītību, tāpēc netiek klāt pie rīkles krievu skolām, un tur bez bēdu plosās izglītības ministrs Kārlis Šadurskis (Jaunā Vienotība). Vēl ir uzradusies liste ar nosaukumu Latviešu nacionālisti, par kuru balsos vien kandidāti paši, viņu ģimenes locekļi un varbūt dažs dermatovenerologa Andra Rubina pacients aiz pateicības par atbrīvošanu no nelāgas kaites. Tomēr katra vēlētāja balss par Latviešu nacionālistiem ir Nacionālajai apvienībai noskausta. KPV LV un Jaunā konservatīvā partija (JKP) pretendē uz neizlēmušo balsotāju un to elektorātu, kas ir svēti pārliecināts, ka valstī viss izzagts, ka sarežģītām problēmām iespējami vienkārši risinājumi, ka jāsasēdina cietumos bagātnieki un tad saulaina laime iestāsies latvju zemē. KPV LV ir politiska huligāne, JKP ir drīzāk anarhiste, ne konservatīvā. Abas grūstās vienā nišā, un vēl nav skaidrs, vai abām tiks krēsli Saeimā vai tikai vienai. Bet ir taču arī šīm partijām sīkkonkurence! Piemēram, Par alternatīvu, kas pozicionējas kā durnākā starp durnajiem un sola ieviest nāvessodu par ekonomiskajiem noziegumiem. Tur pat Strīķe un Jurašs maliņā nervozi pīpē. Ir arī saraksti, kas ir nopietnu politiķu veidoti, tomēr pašlaik ir bezcerīgi. Sarakstā Progresīvie, tāpat LSDSP, KDS, GKL apvienībā ir ieguldīts daudz darba, taču trūkst vilkmes un līderu harismas. Piedalīšanās vēlēšanās tad laikam ir kādai nenoskārstai nākamības vajadzībai. Romantiķi cer, ka nākotnē kaut kas valstī var tā pagriezties, ka tie pēdējie būs tie pirmie. Šīs partijas ir gaidīšanas režīmā. Protams, sīkpartijas netiek taisītas, lai speciāli kaut kam kaitētu un kaut ko atsūktu. To līderi jūtas paši varoņi tautai. Vienkārši tā sanāk, ka tās aizved sev līdzi daļu dižpartiju elektorāta. Ir politiķi un partijas, kurām ir nozīme savā pilsētā, reģionā, miestā, bet piedalīšos Saeimas vēlēšanās viņi uzskata par nepieciešamu, lai uzturētu savu atpazīstamību. Visādi var būt mērķi un vajadzības, tādēļ atkal vēlēšanās uz diviem latviešiem trīs partijas.